Pāvesta Franciska vizītes diena Latvijā, 24. septembris, būs brīvdiena. Tas, cik raiti Saeima jūnija beigās izteica atbalstu brīvdienas piešķiršanai, liek domāt ne tik daudz par pretimnākšanu ticīgajiem, cik par vēlēšanu tuvumu.
Valsts attiecības ar reliģiju nav no vienkāršajām. Satversmē gan ir teikts, ka valsts ir atdalīta no baznīcas, tomēr gan baznīcai interesē valsts, gan arī valstij baznīca. Baznīctēvi labprāt izsaka savus spriedumus par to, kā lietām būtu jābūt, savukārt daļa deputātu mēdz izrādīt savu pieejamību tādiem viedokļiem. Piemēram, šogad Zaļo un zemnieku savienības frakcija nolēma neatbalstīt Stambulas konvenciju pēc tam, kad viņus par to bija pārliecinājis katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Nav gan teikts, ka “pārliecināt” šeit ir īstais vārds. Ja pozīcija pret Stambulas konvenciju ir tik populāra ietekmīgo reliģisko organizāciju vidū, tādai pozīcijai piekrītot, deputāti var publiski apliecināt arī paši savu dievticīgumu. Un, ja vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē svarīgai vēlētāju daļai izrādās mazāk nozīmīgs jautājums nekā klausīšana reliģiskām autoritātēm, šāds iznākums ir teju vai likumsakarīgs. Vēlēšanu gads taču.
To pašu var vērot, kad politiķi apmeklē reliģiskos pasākumus. Piedalīšanās dažādos dievkalpojumos ir viens no veidiem, kā atrādīties tautai. Arī Vissvētākās jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkus Aglonā apmeklē valsts augstākās amatpersonas – pat, ja iedzīvotājus māc pamatotas šaubas par to, vai tiešām visas šīs personas ir tik dedzīgi katoļi, kam personiski svarīgi būt klāt šajā ticīgajiem tik ļoti nozīmīgajā pasākumā. Tas drīzāk ir kļuvis par politiķu nerakstītu pienākumu (no viņiem varbūt gluži vienkārši tiek sagaidīts tā rīkoties) vai arī sava tēla veidošanas pasākumu.
Šajā kontekstā Saeimas lēmums par pāvesta vizītes dienu kā brīvdienu jau šķiet gluži likumsakarīgs. Grozījumi likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” tika pieņemti steidzamības kārtībā. Līdztekus tam valdība ir atbalstījusi vairāk nekā 800 tūkstošu eiro piešķiršanu Tieslietu ministrijai, lai tā varētu nodrošināt pāvesta vizīti. Ievērojama daļa no šīs naudas tiks izmantota Aglonas bazilikas rekonstrukcijas darbiem.
Pieņemot, ka lielai daļai Latvijas sabiedrības šis pasākums patiešām ir nozīmīgs, valsts atbalsts tā norisei ir svarīgs. Iekšlietu struktūrām nudien jārūpējas par pasākumu drošību. Taču vienlaikus šādi viegli lēmumi par naudas izlietojumu kaut ko pastāsta par prioritātēm. Aglonas bazilikas rekonstrukcijai vairāk nekā 360 tūkstoši eiro ir atradušies. Tanī pašā laikā vēža un citu smagu slimību ārstēšanai cilvēkiem regulāri nākas lūgt ziedojumus. Naudas visam nekad nepietiks, un tomēr šis ir gadījums, kad grūti nejautāt: kas tad ir svarīgāk? Pašlaik acīmredzot tas – lai tikai pāvests nepamana, ka bazilika nav perfektā stāvoklī un lai tikai nepadomā, ka mēs nevaram atļauties remontu. Veselība turpretī ir katra personiskā lieta – lai kuļas, kā māk.
Tas, ka ikviena papildu brīvdiena Latvijas ekonomikā rada aptuveni astoņu miljonu eiro lielus zaudējumus, šajā sakarā varbūt arī nebūtu pats svarīgākais arguments. Patiesi, ne jau tikai naudā var visu mērīt. Tanī pašā laikā pavisam konkrētie skaitļi atgādina, ka Saeimas lēmums ir krietni plašāks jautājums un ietekmē dažādu cilvēku dzīvi ārpus konkrētā pasākuma – tas ir kas vairāk nekā valsts dāvana ticīgajiem. Tas vienlaikus ir arī slogs uzņēmējiem, kuri tajā dienā vai nu paturēs savas durvis slēgtas, vai arī maksās darbiniekiem dubultā par darbu svētkos. Par dāvanu būs jāsamaksā.
Ja valsts patiešām ir nošķirta no baznīcas, tad būtu nepieciešams to apliecināt ne tikai vārdos, bet arī darbos. Cita starpā tas nozīmētu ar reliģisko dzīvi saistītus jautājumus atstāt cilvēku pašu lemšanā, nodrošinot apstākļus, kuros iesaistītajām pusēm ir vieglāk nonākt pie abpusēji pieņemama risinājuma. Pāvesta vizītes laikā tas izpaustos, piemēram, nodarbināto iespējās ar saviem darba devējiem vienoties, ka viņiem vai nu tiek piešķirta brīvdiena, vai arī viņi šo dienu pēcāk atstrādā. Tad arī būtu redzams, cik lielai daļai cilvēku šis notikums ir patiešām svarīgs. Jau pašlaik Darba likums šādu vienošanos starp darba devējiem un darbiniekiem pieļauj.
Deputātiem, kas brīvdienas piešķiršanu atbalstīja, acīmredzot šķita, ka zaudēt šeit var mazāk, nekā iegūt. Vieni cilvēki brīvo dienu varēs izmantot, lai piedalītos reliģiskos pasākumos, bet citi varēs doties kaut vai makšķerēt. Visi apmierināti. Uzņēmēji gan ne visai, bet vai tad nu šī ir pirmā vai pēdējā reize, kad novārtā paliek ekonomikas mugurkauls. Vēlēšanas taču tuvojas, un balsotāju vidū uzņēmēju tomēr ir mazāk nekā darba ņēmēju vai apgādājamo.
Priekšlikuma iesniedzēji pārstāvēja tik plašu politisko spēku spektru – gan valdībā pārstāvētos, gan opozīciju – ka redzams: šī domāšana sniedzas pāri ideoloģiskajām atšķirībām. Ir jomas, kurās priekšvēlēšanu gaisotne vairo politisko vienprātību, bet diemžēl tās nav gluži tās, kurās spēja vienoties būtu visvairāk nepieciešama.
Komentāri