Latvijas vēsturē ir periodi, par kuriem zinām vairāk, par kuriem – mazāk, arī vēsturnieki kādas norises pētījuši rūpīgāk, taču ir posmi, kas joprojām, iespējams, glabā baltos plankumus.
Viens no tādiem ir nacionālā pretošanās kustība Latvijā pēc Otrā pasaules kara, un vakar Cēsīs atklātā ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs” nedaudz paceļ priekškaru uz tā laika notikumiem.
Ekspozīcijas kuratore Elīna Kalniņa uz jautājumu, kāds bijis lielākais atklājums pašai, veidojot ekspozīciju, atzīst, ka patiesībā viss ir tikai un vienīgi atklājums: “Līdz šai ekspozīcijai nebiju nodarbojusies ar vēstures pētniecību. Iepriekšējos projektos mans uzdevums bija jau vēsturiski izpētīto materiāli padarīt tādu, kas uzrunā mūsdienu cilvēkus. Sākot domāt par ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”, mani pārsteidza, ka vēsturiskais materiāls par pretošanās kustību nav izpētīts. Radās jautājums, kas to darīs. Sapratu, ka neviena cita, izņemot mani, nav. Latvijā šo vēstures posmu tikpat kā neizzina, to dara vien daži pētnieki, kuri ir ļoti noslogoti. Tātad, ja gribu izveidot ekspozīciju, pašai jāveic pētījums. Paldies Okupācijas muzeja vēsturniecei Inesei Dreimanei un Latvijas Universitātes Vēstures institūta ārštata pētniekam Zigmāram Turčinskim, kuriem jebkurā brīdī varēju zvanīt un prasīt padomu, bet arhīvā bija jāsēž man pašai, čekistu rokraksti jācenšas izlasīt pašai, un, ja nebūtu krievu valodas zināšanu, to vispār nevarētu izdarīt. Pašai pa mazam gabaliņam bija jālipina kopā, cenšoties saprast to laiku. Pirms tam gandrīz neko nezināju par pretošanās kustību, par to, kas notika Latvijas mežos pēc kara, tāpēc droši varu teikt, ka personīgi man viss ekspozīcijas saturs ir atklājums. Lai izveidotu šādu ekspozīciju, bija jāsavāc ļoti daudz informācijas, tad no tās jāizvelk esence, ko padarīt pieejamu apmeklētājiem. Man jāzina daudz reižu vairāk, tāpēc par to informāciju, kuru esmu ieguvusi, varu plaši, detalizēti runāt, jo ar to esmu trīs gadus dzīvojusi. Kā teica Zigmārs Turčinskis, grāmatas “Ziemeļvidzemes mežabrāļi” autors: “Par Centrālvidzemi tagad tu, Elīna, esi Latvijas lielākais eksperts!” To var uztvert kā pagodinājumu, bet, no otras puses, tas ir nedaudz nožēlojami, jo, manuprāt, tā tam nebūtu jābūt, ne jau man jābūt šim ekspertam, tas būtu vēsturnieku ziņā.
Vēl kāds fakts, kas pārsteidza, arhīvā strādājot ar šiem materiāliem, – kad pasūti arhīvā konkrētā cilvēka lietu, tajā ir lapa, kurā katram, kas pieprasa šo lietu, jāieraksta datums, vārds, uzvārds, iemesls, kāpēc to skata, un ļoti bieži biju pirmais cilvēks pēc reabilitācijas komisijas locekļiem, kas ver vaļā šīs lietas. Aizdomājos, kāpēc vēsturnieki, muzeju darbinieki nebrauc un nepēta novadnieku likteņus un nepadara šos cilvēkus zināmus sabiedrībai?”
Klausoties E. Kalniņas pārdomas, rodas jautājums, kāpēc pretošanās kustība tik maz interesējusi vēsturniekus. Varbūt tāpēc, ka tas vēl aizvien nav ērts temats. Veidojot ekspozīciju, izskanēja dažādi viedokļi, kas parādījās arī “Druvā”. Šis temats bija un joprojām ir ļoti jūtīgs, iespējams, tas tāpēc, ka par to maz ir runāts. Kā norāda kuratore, tas nav ērts, ir daudzreiz ērtākas tēmas, ar kurām strādāt, kas visiem patiks un, ja tās interesanti pasniegs, derēs visiem: “Pētot pretošanās kustību, uzreiz nonāksi riska zonā, ka visiem būs viedokļi, būs viss plašais spektrs, kas nāk līdzi ar padomju mantojumu. Esam publiskās runās dzirdējuši, ka jāaizmirst šie skarbie laiki un jādzīvo tālāk. Manuprāt, tas ir pilnīgi nepareizs uzskats. Padomju laiki ir jāsaprot, jo tie traucē mums dzīvot. Tas zīmogs joprojām ir tik spēcīgs, ja to nesapratīsim, neizpratīsim, netiksim tālāk.
Tāpēc arī nacionālie partizāni daudziem joprojām ir bandīti. Tas varbūt tāpēc, ka par šo vēstures laiku, par pretošanās kustību ļoti maz runāts, nav filmu, grāmatu. Labi, ka tagad būs seriāls “Sarkanais mežs”, kas vēstīs par nacionālo partizānu cīņu.
Es ticu, ka ir pretošanās stāsti, kas palikuši nezināmi, jo pretošanās bija daudzveidīga. Viss sākās, kad kāds cilvēks nolēma, ka viņš nav mierā ar pastāvošo situāciju, iekārtu, ka jāiet pret to. Tā bija cilvēku vēlme saglabāt sev svarīgās vērtības. Vērtības, par kurām mūsu priekšteči, kam bija lemts piedzīvot okupāciju norisi, iestājās un atdeva dzīvības, nav mums neizprotamas, tālas un svešas. Arī mēs šodien ar tām dzīvojam, arī mūsu sirdsapziņu tās biksta. Proti, runa ir par taisnīgumu, godu, brīvību, neatkarību, demokrātiju. Būtībā ekspozīcija būs stāsts par šo vērtību nozīmi individuālā līmenī un līdz ar to arī par mūsu sirdsapziņu. Tām jābūt vērtībām, kas arī mums tik lielā mērā svarīgas, ka spējam par tām pastāvēt, ka spējam mainīties, pārvarēt savu savtīgumu, nevēlēšanos saprast un pieņemt citādo, zināt pagātni un godā turēt mūsu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku piemiņu.”
Komentāri