Aizvadītā nedēļa, kad, šķiet, visas pasaules latviešu skatieni bija pievērsti Rīgai, asāk nekā ikdienā man apliecināja, ka dzīvoju divkopienu valstī. Daļa no mums ar sirdi un dvēseli, ar piederības sajūtu dzīvo Latvijā, bet daļa te mitinās tīri tehniski, jo viņu sirdis un intereses nepieder mūsu val-stij, Latvijas kultūrai. Daļa cilvēku te vienkārši ir. Kā paralēlie.
Kāpēc tā spriežu? Dziesmusvētku kulminācijas dienās šķita- no klātbūtnes, no svētku atskaņām nevar paglābties neviens. Arī tie, kuri ne dzied, ne dejo, kuriem nudien nav laika pievērsties kam citam, kā tikai darbam. Televīzija, radio un internets bija svētku ziņu un reportāžu pilni!
Taču Rīgā pieredzēju, ka 30 minūšu gājienā no Vērmanes dārza un Esplanādes, arī no “Daugavas” stadiona un Mežaparka, var sastapt rīdziniekus, kuri brīnās, ieraugot cilvēkus svētku noskaņās. “Kas tas jums mugurā?” meitām latviskos tautas brunčos krievu valodā jautāja Torņakalnā sastapti jauni puiši. Jaunās meitenes, labi zinādamas krievu valodu, tikpat pārsteigtas atsaucās Rīgas puišiem. Viņas esot tās pašas, kuras piedalījās svētku gājienā pa Brīvības ielu! Puiši vēl vairāk brīnījās. “Piedalījāmies tajā neticami ilgajā un skaistajā svētku gājienā, kas bija svētdien!” spurdza meitenes. Puiši izbrīnījās vēl vairāk. Kas tas par gājienu, kas par svētkiem? Viņi neko neesot dzirdējuši. Vai esot kādi svētki? Meitenes smējās, ka Rīgā taču sākusies Dziesmu un deju svētku nedēļa. Puiši par tādu neko nebija dzirdējuši ne skolā, ne darbā, ne mājās, ne pagalmā. Arī televīzijā ne un internetā savu draugu lokā arī ne.
Tā kā jauni cilvēki ātri atrod kopīgu valodu, jaunieši Torņakalna mikrorajonā uzzināja daudz ko jaunu. Meitenes bija nesapratnē, kā gan rīdzinieki paši nezina par Dziesmusvētkiem. Jauno krieviski runājošo cilvēku sabiedrībā nekur nav pieminēts vasaras notikums, uz kuru latvietes atbraukušas, pirms tam ilgi un rūpīgi gatavojoties. Arī tas, ka Rīgas jaunieši skatās tikai Krievijas televīzijas kanālus un internetā apmeklē tā dēvēto Krievijas “feisbuku” odnoklasniki.ru, jaunās meitenes un viņu mammas pārsteidza. Uz svētkiem atbraukušās pat nepieļāva domu, ka Krievijas galvenās televīzijas kaut ko tik grandiozu un skaistu kaimiņvalstī – Latvijā – palaistu garām. Reportāžām par Dziesmusvētkiem Rīgā vajadzēja būt!
Man negribējās sievietes sarūgtināt sakot, ka diez vai Austrumu kaimiņvalsts televīzijā būs kāds stāstījums par Dziesmusvētkiem Latvijā. Tas nozīmē, ka mājās palicējiem viņu ciemā velti gaidīt Latvijas simtgades Dziesmusvētku reportāžu televīzijā.
Kāpēc tā? Tāpēc, ka lielās dziedātājas skaistajos tautastērpos – Maiga, Anna, Olga un Aksana – uz svētkiem atbraukušas ar Augšbebru ciema ansambli no trīs tūkstošus kilometru attālā Omskas apgabala Sibīrijā. Ja šogad svinam Latvijas valsts simtgadi, tad Augšbebru ciems, Omskas apgabalā sibīriešu dēvēts par mazo Latviju, pagājušā gadā nosvinēja dibināšanas 120 gadus. Tas ir ciems, kurā joprojām, pēc vairāk nekā simts gadiem, kopš te ieradās latvieši, teju pie katras mājas atņem sveicienu latviski, kāri tver katru jaunu ziņu no Rīgas un Latvijas.
Komentāri