Saeima pieņēmusi un Valsts prezidents nolēmis izsludināt likuma grozījumus, kas būtiski ierobežo ātro kredītu nozari. Nozare viņus no tā gribēja atrunāt dažādiem līdzekļiem. Veids, kā tas notika, parāda uz plašāku problēmu tajā, kā šis bizness darbojas.
Pēdējā parlamenta sēdē pirms 13. Saeimas vēlēšanām tika pieņemti grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Tie būtiski ierobežo maksimālās kredītu likmes, ierobežo ātro kredītu reklāmas un uzliek par pienākumu aizdevējiem nopietnāk izvērtēt kredītņēmēju jau esošās saistības, tai skaitā apmainoties savā starpā ar informāciju par parādniekiem.
Bija sagaidāms, ka šādi grozījumi ātro kredītu izsniedzējiem nebūs pa prātam. Jaunās normas biznesu padarīs mazāk rentablu. Aizdevēji ir pārliecināti, ka viegli iegūstamas un ar lieliem procentiem atmaksājamas naudas pakalpojuma ierobežošana ir pretēja to cilvēku interesēm, kuriem šāda nauda vajadzīga. Taču vēl mazāk cilvēku interesēs ir viņu jau tā ne visai spožās finanšu situācijas izmantošana. Ne jau turīgākie ir ātro kredītu nozares peļņas pamata resurss.
Kredītu izsniedzēju iebildes vairumu deputātu nepārliecināja. Taču nozarei bija vēl kāda kārts azotē. Tās uzņēmēji gadiem ilgi sponsorējuši kultūras, sporta un labdarības jomas. Kredītu izsniedzēji ir kļuvuši par nozīmīgiem sportistu, mūziķu un citu profesionāļu atbalstītājiem. Sponsorēšana kredītdēvējiem ir ļāvusi sevi parādīt kā labu darbu darītājus, un tam vismaz daļēji vajadzētu aizsegt šī biznesa ēnainākās puses. Un, kad nozarei pienāk grūti laiki, viņu aizbilstamie arī saprot, ka naudas var vairs nebūt, un būs gatavi savus labdarus aizstāvēt.
Tā arī notika. Virkne sportistu, mūzikas producentu, sabiedriskā labuma organizāciju pārstāvju vērsās pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ar lūgumu grozījumus likumā neizsludināt. Viņi norādīja, ka stingrie jaunie nozares darbības ierobežojumi ļoti samazināšot arī attiecīgo uzņēmumu veikto ziedojumu apmēru.
Šinī brīdī redzams, ka frāzei “uzsēdināt uz kredītu adatas” ir vismaz divas nozīmes. Pirmā attiecas uz nozares pamata darbību. Biznesa modelis tajā ir pievilināt cilvēkus ar viegli iegūstamu naudu, kas šķietami ļauj atrisināt dažādas materiālas problēmas vai piepildīt šībrīža vēlmes. Taču nauda jāatdod ar lieliem procentiem. Aizdevumu var arī pagarināt vēl un vēl, taču kredīta ņēmējam tas izmaksā aizvien vairāk un vairāk. Daļa kredītu ņēmēju iekrīt slazdā – viņam savi ienākumi jāvelta procentu atmaksai,un aizdevuma pamata summas atmaksai naudas vairs nepietiek. Bet, ja nepietiek naudas arī procentu un līgumsodu atmaksai, jāaizņemas vēl.
Otrā frāzes nozīme attiecas uz sporta, kultūras un citām sabiedriski nozīmīgām nozarēm. To pastāvēšanai nepieciešami finanšu līdzekļi, bet dāsnākie devēji nereti ir no jomām, kurās ir zināmas reputācijas problēmas. Bija laiks, kad nozīmīgi dažādu sabiedrisku aktivitāšu sponsori bija tabakas ražotāji. Darbojās līdzīgs modelis – vispārzināms, ka smēķēšana ir kaitīga veselībai, bet šo ražojumu parādīšanās pozitīvā kontekstā, piemēram, sporta sacensību noformējumā, ļāva saglabāt iespaidu, ka sabiedrībai no šī ļaunuma tomēr ir jūtams labums. Tagad laiki mainījušies, pat uz cigarešu paciņām to ražotāji nevar sevi slavēt pēc sirds patikas. Tā vietā ir biedinoši uzraksti un attēli ar nepatīkamiem skatiem. Sporta un citām nozarēm tabakas naudas zaudējums bija nepatīkams pavērsiens, taču gan Latvijā, gan citviet pasaulē tomēr tikts tam pāri.
Vieta gan tukša nepaliek, un arī citi naudas avoti, kas nākuši vietā, ne vienmēr nozīmē būtiskus uzlabojumus. Vismaz daļa Latvijas sporta, mūzikas un labdarības jomas tagad apzinās, ka ir uzsēdināti uz ātro kredītu izsniedzēju sponsorēto līdzekļu adatas.
Prezidents R. Vējonis tomēr neatsaucās aicinājumiem saudzēt ātro kredītu devējus. Viņa pamatojums, kāpēc likuma grozījumi jāizsludina, ir skaidrs, precīzs un pamatots: “Ātrie kredīti nav un nedrīkst būt veids, kā risināt sociālas problēmas. Tas ir ļoti dārgs veids, kas ved vēl lielākā nabadzībā. Tāpēc Saeimas pieņemtos likuma grozījumus kopumā vērtēju atzinīgi, un tie ir sabiedrības interesēs.” Citiem vārdiem – nedrīkst pieļaut, ka vienas naudas grūtības tiek risinātas, veicinot postu citviet.
Jomas, kas saņem ātro kredītu izsniedzēju naudu, nudien neatrodas labā situācijā. Vēl vasarā sporta nozare cēla trauksmi par ziedojumu samazināšanos, jo ziedot kļuvis mazāk izdevīgi – samazinātas uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides, ko var iegūt tie, kas palīdz sabiedriskā labuma organizācijām. Tas savukārt nozīmē, ka daudzi mūsu sportisti nespēs gatavoties starptautiskām sacensībām, kā arī nebūs pieejams atbalsts nākamās sportistu paaudzes augšanai.
Ko līdzīgu var teikt arī par citām sabiedriski svarīgām jomām – pieejamais valsts budžeta atbalsts ir nepietiekams, bet jauni sponsori vairumā gadījumu paši nemīņājas pie durvīm. Tomēr pat šādā situācijā nevajadzētu aizmirst, no kurienes nāk ātro kredītu nauda. Par visu samaksā tie, kuri to patiesībā nemaz nevar atļauties, bet to tomēr dara – dažkārt elementāru finanšu zināšanu trūkuma dēļ, dažkārt neapdomības, bet citkārt arī dzelošas nabadzības dēļ. Tomēr ātrie kredīti nav risinājums, un uz tiem nevar būvēt mūsu sportistu panākumus vai balstīt kultūras dzīvi.
Komentāri