13. Saeimas pilnvaras ir apstiprinātas, Prezidijs ievēlēts. Jaunievēlētās Saeimas pirmā darba diena pārsteigumus nav nesusi, bet dažu partiju vēlētājiem sarūgtinājumu gan.
Proti, par Saeimas priekšsēdētāju nekļuva ne visvairāk balsu saņēmušās “Saskaņas”, ne 16 vietas ieguvušās Jaunās konservatīvās partijas (JKP) pārstāvji. Saeimas Prezidijā netika ievēlēti KPV LV un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputāti. Tiesa gan, zināms reveranss, kas liecina, ka kompromisu māksla nav aizmirsta, pret “Saskaņu” tika izdarīts, un Andrejs Klementjevs tika ievēlēts par Prezidija sekretāru.
Kopumā jāteic, ka daļa vēlētāju bija sarūgtināti, jo vēlēšanu rezultāti apliecināja vēlmi pēc “jaunām sejām”, bet 13. Saeimas Prezidijā no pieciem deputātiem (ieskaitot Saeimas priekšsēdētāju) “jaunas sejas” ir tikai divas – Dagmāra Beitnere-Le Galla (JKP) un Marija Golubeva (“Attīstībai/Par”). To, ka Ināra Mūrniece saglabāja Saeimas priekšsēdētājas amatu, var vērtēt divējādi. No vienas puses, šajā raibajā Saeimā ir labi, ja Saeimas priekšsēdētāja, tātad valsts otrā amatpersona aiz Valsts prezidenta, ir politiķe ar pieredzi, kura labi saprot, kā strādā likumdevējs un kā valsts vispār darbojas. No otras puses, var piekrist apgalvojumiem, ka ar laiku Ināra Mūrniece ir kļuvusi par sistēmas sastāvdaļu, ar jēdzienu “sistēma” domājot ne labākās valsts institūciju iezīmes un paradumus. Tomēr jāteic, ka Nacionālā apvienība (NA) “savas kārtis” izspēlējusi pareizi – labi apzinoties, ka pēc nerakstīta likuma tikt pie Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta amata viena partija nevar, un saprotot, ka uz premjera amatu cerību maz (ja tādas vispār ir), NA izvirzīja Ināru Mūrnieci, kurai par labu, kā jau rakstīju, nāca arī viņas pieredze.
Balsojums par Artusu Kaimiņu (KPV LV) Saeimas priekšsēdētāja biedra amatā, kurā viņš saņēma 31 balsi un netika ievēlēts, manuprāt, apliecināja, ka veselais saprāts 13. Saeimu tomēr nav pametis. Un runa nav tikai par to, ka deputātu Kaimiņu grūti iedomāties sēžam Saeimas Prezidijā, nebļaustoties un ik pa brīdim nepārkāpjot Saeimas kārtības rulli un jebkādas pieklājības normas. KPV LV ir kā hameleons, kas pēc vajadzības (sponsoru norādēm?) var klaigāt un bļaustīties vai arī runāties klusā un gandrīz maigā balsī. Turklāt iesāktais kriminālprocess nekur nav pazudis, tāpat kā jautājums par to, vai deputāts Kaimiņš saņems pielaidi valsts noslēpumam.
Savukārt tas, ka Gunārs Daudze (ZZS) netika ievēlēts Prezidijā, liecina gan par “jauno seju” pārsvaru 13. Saeimā, gan par to, ka “klusās norunas” un viltīgi solījumi joprojām šajā Saeimā darbojas.
Tiesa, pārsteigumi vēl pirms 13. Saeimas pilnvaru apstiprināšanas bija gan, un dažus secinājumus jau var izdarīt. JKP taisnprātība un spītība pārsteidza, jo nav tā, ka partijas vadītājs Jānis Bordāns politikā būtu pirmo dienu. Kompromisus mēdz vērtēt dažādi – sākot no apgalvojumiem, ka tie ir nodevība, un beidzot ar atgādinājumu, ka tie ir neizbēgami, ja vispār grib panākt jelkādu rezultātu. Manuprāt, kompromiss nenozīmē, ka visi principi jāpaslauka pagaldē, bet izturēties tik paštaisni tomēr nozīmē, ka var zaudēt iespējas šos principus vispār īstenot. JKP, protams, varēja gribēt gan Saeimas priekšsēdētāja amatu, gan var gribēt Ministru prezidenta vietu, tomēr ir skaidrs, ka tas nebija iespējams. Vai netiekot pie Saeimas priekšsēdētāja amata, JKP var cerēt uz premjera vietu, redzēsim. Vēl jāpiebilst, ka tāpat pārsteidza JKP tuvināšanās ar KPV LV, kas brīžiem lika vaicāt, vai Gobzems tin ap pirkstu Bordānu. Lai kā tur arī būtu, 13. Saeima ir sākusi darboties, to, ko tā grib un spēj izdarīt, rādīs laiks.
Komentāri