Jauna mācību gada sākumam gatavojas ne tikai skolēni, bet arī studenti. Īpaši pirmkursnieki. Radio raidījumā “Ģimenes studija” tika stāstīts, ka Latvijā pieprasītākās augstskolas ir Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte un Rīgas Stradiņa universitāte. Savukārt starp pieprasītākajām studiju programmām ir “Tiesību zinātne”, “Datorzinātnes”, “Ārstniecība”, “Komunikācijas zinātne”, “Datorsistēmas”, kā arī “Informācijas tehnoloģija”. Interesanti, pēc kādiem kritērijiem šodienas topošais students izvēlas savu nākotnes profesiju? Diemžēl maz ir jauniešu, kuri vidusskolā skaidri zina, ko vēlēsies studēt. Daļa ņem vērā tos mācību priekšmetus, kuros sekmes bijušas vislabākās, un izvēlas attiecīgas studijas vai uzklausa skolotāju, vecāku ieteikumus. Šobrīd daudz tiek runāts vien par to, cik ļoti mums nepieciešami zinoši speciālisti tehnoloģiju zinātnes jomās, ka šī ir joma, kas strauji attīstās ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, un labi apmaksāts darbs šīs jomas speciālistiem būs vienmēr. Jo kas gan var būt svarīgāk par to, ka ar darbu varēs pelnīt lielu naudu, vai ne?
Bet kur paliek patika pret savu darbu? Kad pati sāku studēt, arī daudzi mani draugi izlēma apgūt eksaktās zinātnes. Ne tādēļ, ka to gribēja, bet tādēļ, ka augstskolas piedāvāja pietiekami daudz budžeta vietu, turklāt uz plakātiem, autobusiem un televīzijā mudžēja reklāmas, ka eksakto zinātņu speciālistiem nebūs problēmu ar darba atrašanu. Puse draugu studijas pameta, jo kādā brīdī saprata, ka konkrētā joma neinteresē, citi no budžeta vietām izkrita, vēl daži studijas pabeidza, bet strādā pavisam citā jomā. Tikai viens no visiem pēc maģistra grāda iegūšanas strādā tehnoloģiju nozarē un ar savu darbu ir apmierināts.
Es nesaku, ka mums nav nepieciešami speciālisti. Ir, un kā vēl ir nepieciešami. Bet vai, izmantojot reklāmas kampaņas, tik ļoti vajadzētu grozīt jauniešiem galvu? Nedomāju. Skolotāji jau redz, kuram labāk padodas un interesē matemātika un ķīmija, bet kuram valodas vai literatūra, un var skolēnus šajās jomās virzīt. Neuzskatu par sliktu arī variantu – pēc vidusskolas “paņemt brīvu” vienu gadu, kura laikā apkopot domas, varbūt – doties kādā brīvprātīgo jauniešu apmaiņas programmā uz citām valstīm, vairāk iepazīstot sevi un saprotot, ko dzīvē vēlēsies darīt. Tas noteikti ir labāk par variantu – mācīties par programmētāju tikai tāpēc, ka profesija pieprasīta, bet pēc diviem gadiem augstskolu pamest un atgriezties sākuma punktā. 12. klases skolēni šovasar ir lielas izvēles priekšā. Nesasteidziet un trīs reiz apdomājiet savu izvēli! Būtiskākais ir mācīties jomu, kas patīk, kas interesē, kurā saredz jēgu ko darīt.
Komentāri