Latvijas simtgade ir piedzīvota. Tie bija grandiozi svētki, kurossvinējām to, ka mums ir sava valsts. Taču, kā jau lielos pasākumos gadās, ne viss notiek gludi. Vai ir pamats kritizēt valsts svētku norisi, ja jau arī ikdienā netrūkst neapmierinātības un atgādinājumu par slikto?
Gan gatavojoties valsts jubilejai, gan arī svētku nedēļā notika daudz dažādu pasākumu – gan priecīgu, gan svinīgu. Patīkami, ka jubileju zināja un atzīmēja arī ārpus Latvijas. Vairākās ārvalstīs mūsu svētkiem par godu ēkas vai citi objekti tika izgaismoti Latvijas karoga krāsās. Ārvalstu politiķi un dažādu organizāciju pārstāvji sūtīja sveicienus.
To, ka mēs jau labu laiku esam neatņemama Rietumu pasaules daļa, apliecināja arī ārvalstu viesu klātbūtne. Svinīgos pasākumus apmeklēja vairāku valstu līderi. Spēcīgs atgādinājums par izveidotajām un spēcīgajām saitēm ar sabiedrotajiem bija arī NATO ārvalstu karavīru piedalīšanās 18. novembra parādē.
Šie un vēl daudzi citi elementi spilgti atgādina to, ko ikdienas problēmās un steigā gadās piemirst – to, ko mēs kā valsts esam kopīgi paveikuši. Latvijas iedzīvotāji šodien ir pārtikušāki un rīcības iespēju ziņā brīvāki nekā jebkad agrāk. Mums ir pašiem sava valsts. Taču nemaz ne tik sen bija citi laiki, kad par sarkanbaltsarkana karoga glabāšanu varēja sodīt. Sodīt par savas valsts gribēšanu. Karogi šodien no jauna atgādina par ideju, kura, par spīti represijām un citām grūtībām, ir dzīva.
Pēc 18. novembra pasākumiem publiskajā telpā pamanīju īpatnēju parādību. Bija cilvēki, kas izteica kritiskas piezīmes par kādu no svētku norises aspektiem, un bija tādi, kuri kritiķiem pārmeta svētku bojāšanu un darvas karotes pilināšanu medus mucā.
Nav noliedzams, ka daļa īgnuma ir nevietā, to varēja pataupīt vismaz līdz jaunās darba nedēļas sākumam. Šāds īgnums var kļūt par hronisku kaiti, kas mudina koncentrēties uz slikto, un vainu par to liek meklēt visos citos. Mums, protams, netrūkst problēmu un nepilnību, un nav liela māksla tās saskatīt ik uz soļa. Bet arī tad būtu labi spēt ne tikai saskatīt to, kā mums pašlaik nav, bet arī novērtēt to, kas mums ir un ko mēs varam.
Tanī pašā laikā valsts svētku gaisotne nenozīmē, ka ir jāpiever acis uz visu un ka tie, kuri norāda uz nepilnībām, allaž ir tikai nevēlami noskaņas bojātāji. Konstruktīva kritika ir nepieciešama tāpēc, lai konkrēto jautājumu labi varētu izprast no dažādām pusēm un nākamreiz spētu rīkoties labāk.
Viens piemērs ir saistībā ar masu pasākumiem Rīgā, 11. novembra krastmalā. Svētku salūtu uz turieni ik gadus dodas skatīties liels cilvēku skaits, bet šogad apmeklētāju, šķiet, bija vēl vairāk. Taču pūlis – tas ir bīstami. Nav nepieciešams daudz, lai sāktos spiešanās, grūstīšanās un arī panika. Šī nudien nav tikai teorētiska iespējamība. Pasaulē netrūkst piemēru, kur lielu ļaužu masu kopā sanākšana un pārvietošanās beidzas traģiski. Pasākuma dalībnieki, cenšoties nonākt tuvāk notikuma centram vai cenšoties tikt pie labākas skata vietas, var pat nenojaust, ka kļūst par daļu no milzīga spēka, kurš kādu citu saspiež vai sabradā.
Bija cilvēki, kuri atgādinājumus par šādu iespējamību norakstīja kā veltu trauksmes celšanu. Sak’, ja nepatīk pūlis, neej uz masu pasākumiem. Nekas slikts taču nenotika. Ļoti labi, ka nenotika. Taču tas, ka viss beidzās laimīgi, nav arguments. Tā nav atbildīga attieksme pret drošību. Un šis nav arī jautājums par to, vai dalībniekiem patīk vai nepatīk atrasties vietā, kur ir daudz citu cilvēku. Tas ir jautājums par to, kā atbildīgie par pasākumu apzinās riskus un spēj tos vadīt.
Ne jau velti publiskos pasākumos tiek izmantotas dažādas cilvēku plūsmas vadīšanas metodes – no tām redzamākā, taču nebūt ne vienīgā, ir barjeru uzstādīšana. Protams, tas tika darīts arī pie mums, taču nav pārliecības, ka pietiekami un ka nopietnāka incidenta gadījumā kārtības sargi būtu spējuši reaģēt.
Būtu labi, ja šis jautājums nonāktu Iekšlietu ministrijas vadības dienaskārtībā. Un ne jau tāpēc, lai būtu vēl kāds iemesls kādu vainot par neizdarību, bet gan lai izdarītu secinājumus. Secinājumiem jābūt par to, cik lielā mērā ar pašreizējiem materiālajiem un cilvēkresursiem iekšlietu struktūras spēj nodrošināt sabiedrības drošību masu pasākumos; kādas nepilnības eksistē un kas būtu jādara, lai situāciju uzlabotu.
Svinēt savus svētkus ir jāmāk. Ir lieliski, ka tik daudzi cilvēki vēlējās būt galvaspilsētas centrā, lai lielo notikumu piedzīvotu klātienē. Pozitīvi, ka redzamākās problēmas, ko pasākumi radīja, bija vien satiksmes sastrēgumi un pārpildīts sabiedriskais transports – tas ir neizbēgami. Taču svētki paši par sevi nenozīmē, ka tajos nav vietas ieteikumiem, kā rīkoties, lai mūsu kopējie notikumi būtu drošāki un patīkamāki. Vislabāk ir mācīties no tām nebūšanām, kuras nav notikušas.
Komentāri