Pagājušā nedēļā lielu rezonansi sabiedrībā izraisīja medijos izskanējusī informācija par kādu pirmās klases skolnieci, kuru šoferis atteicies uzņemt satiksmes autobusā.
Kādai pirmās klases audzēknei no dzīvesvietas Siguldā bijis jāpagūst uz dejošanas mēģinājumu Rīgā. Ģimenē bijis izstrādāts scenārijs gadījumiem, kad neviens no vecākiem bērnu uz nodarbību nevar pavadīt. Tas paredz: meiteni līdz autobusam jāpavada 13 gadus vecajai māsai. Viņai jāpārliecinās, ka mazā māsa iekāpusi autobusā, kā arī jāpasaka autobusa vadītājam, kurā pieturā mazā jāizlaiž – tur sagaidīšot mamma. Tikmēr mamma telefonā sekojot līdzi jaunākās atvases atrašanās vietai. Šādi ģimene rīkojusies jau vairākkārt. Kad kārtējo reizi meitenes devušās uz autobusa pieturu, lai jaunākā nokļūtu galvaspilsētā, “CATA” autobusa šoferis viņu atteicies salonā uzņemt. Viņaprāt, meitene esot pārāk maza, lai ceļā dotos bez pavadoņa.
Akciju sabiedrības “CATA” Pasažieru pārvadājumu dienesta vadītājs Mārtiņš Rajeckis skaidro: “Konkrētā situācija ir izskatīta un izvērtēta. Ministru kabineta noteikumi paredz, ka pirmsskolas vecuma bērni nedrīkst sabiedriskajā transportā braukt bez pavadoņa. Ja šoferim radušās aizdomas, ka bērns ir pirmsskolas vecuma, viņam jāpārliecinās, cik īsti bērnam gadu, lūdzot uzrādīt, piemēram, skolēna apliecību. Šoferis jūtas atbildīgs par pasažieriem. Kā autobusa šoferis var zināt, ka bērns mācās skolā un var doties ceļā viens pats? Kāda ir garantija tam, ka bērnu galamērķī kāds sagaidīs? Konkrētajā gadījumā autobusa šoferis nepalūdza meitenei uzrādīt dokumentu, lai pārliecinātos par bērna vecumu, tas bija nepareizi. Arī pats šoferis savu kļūdu atzinis. Satiksmes un Iekšlietu ministrija sagatavojusi informatīvu materiālu, kā šoferiem rīkoties dažādās situācijās. Mēs gādājam, lai autobusu šoferi tiktu informēti un izglītoti, bet tas, vai šoferis konkrētajā brīdī atceras, kā būtu pareizi jārīkojas, atkarīgs vien no viņa paša.”
Bērnudārza audzinātāja un trīs bērnu mamma Inta Zariņa no Cēsīm vērtē: “Par šo gadījumu uzzināju sociālajos tīklos, sākotnēji izlasītie virsraksti, piemēram, “Šoferis, piedraudot ar policiju, no autobusa šosejas malā izsēdina mazu meitenīti”, likās šokējoši. Tie ir pārspīlēti un kliedzoši, visi pārmetumi tiek veltīti šoferim. Jā, viņš varēja pārliecināties par bērna vecumu, bet to neizdarīja. Tomēr uzskatu, ka lielākā daļa vainas jāuzņemas pašiem vecākiem. Cik traģēdiju pēdējos gados nav noticis vecāku bezatbildīgas rīcības dēļ? Cik bērnu nav pazudis? Protams, ir bērni, kuri septiņu gadu vecumā ir gana drosmīgi un pieauguši. Tad vecākiem būtu bērnam jāizstāsta, kā rīkoties, ja radušies sarežģījumi – ka jāuzrāda dokuments, vai varbūt meitenīte varēja piezvanīt mammai un palūgt šoferi parunāt ar viņas mammu. Iespējams, tas arī nebūtu sliktākais variants. Tomēr, manuprāt, septiņi gadi ir pārāk mazs vecums, lai bērns viens dotos ceļā no Siguldas uz Rīgu. Šoferim nebūt nav jāpilda aukles loma un jāatgādina bērnam, kurā pieturā jākāpj laukā, vai jāpārliecinās, ka mamma bērnu tur sagaida. Ja nu autobusa šoferis nepamanītu un bērns izkāptu no autobusa ātrāk? Ja vecāki nevar aizvest bērnu uz pulciņu, tad ir dažādi varianti, kā to risināt – vecākā meitene varēja braukt mazajai māsai līdzi, vai šādos gadījumos jāpiesaista kāds pazīstams pieaugušais, kurš meitenīti pavadītu. Turklāt mēs saviem bērniem izvēlamies ārpusskolas aktivitātes tā, ka zinām – varēsim mazo nogādāt uz nodarbībām. Lai arī cik ļoti pieauguši un apzinīgi mums šķiet mūsu bērni, viņi tomēr ir un paliek tikai bērni – viņi var nobīties no tumsas, no kāda cilvēka, izdarīt ko neapdomīgu. Mēs, vecāki, esam par viņiem atbildīgi.”
Komentāri