Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) mediķus cilvēki mēdz izsaukt nepamatoti. Vieni droši vien tādēļ, ka nezina un nav pieraduši, ka ārpus ģimenes ārsta darbalaika saziņā pa tālruni ir pieejams dežūrārsts, no kura var saņemt padomu, kā rīkoties.
Otriem vienkārši ir vienalga, jo pašsajūta slikta un tāpēc kādam viņiem jāpalīdz – visbiežāk tie ir smagu paģiru māktie. Lielāko tiesu jautājums tiek atrisināts, pirmkārt, informējot par telefona numuru, uz kuru var zvanīt un saņemt padomu, un atgādinot par ģimenes ārsta apmeklējumu (vai mājas vizītes pieteikšanu). Otrkārt, ja zvanītājs tomēr pieprasa NMPD brigādi, viņam tiek paskaidrots, ka brigāde var ierasties, bet tas būs maksas pakalpojums. Paģirainie uzreiz nolemj paši tikt galā, pārējie lielāko tiesu arī. Šķiet, tāda kārtība ir vienkārša un saprotama, jo NMPD tiešām domāts palīdzībai kritiskās situācijās, kad tiek apdraudēta cilvēka veselība un dzīvība. Turklāt, zinot situāciju NMPD, – trūkst darbinieku un finansējuma-, var saprast, kāpēc pagājušā gada 21. novembrī spēkā stājās jauns NMPD pakalpojumu cenrādis. Par brigādes izsaukšanu palīdzības sniegšanai, kas nav uzskatāma par neatliekamu, jāmaksā 56,56 eiro. To, kāds izsaukums uzskatāms par pamatotu, nosaka dažādi normatīvie akti.
Pārslodzes gadījumos zvani NMPD tiek pāradresēti uz “Lattelecom” Uzziņu dienesta tālruni 1188, savukārt Uzziņu dienests pieņēmis darbā vairākus cilvēkus ar medicīnisko izglītību, kuriem jānovērtē, vai izsaukums ir vai nav pamatots.
Nav tā, ka katrs Uzziņu dienesta dispečers tā vienkārši uzreiz izdomā, sūtīt vai nesūtīt mediķu brigādi. Ir anketa ar 14 jautājumiem, kuri jāuzdod zvanītājam, un tikai tad jālemj, ko darīt. Pirmajā brīdī arī tas šķiet pavisam normāli, tomēr tik vienkārši nav. Gan dispečeri, gan arī iedzīvotāji stāsta par gadījumiem, kad anketa nepalīdz noskaidrot izsaukuma pamatotību. Piemēram, cilvēks kāpņu telpā atradis kaimiņu guļam bezsamaņā. Pēc šņabja it kā neož, viņa vārdu zina, vecumu gan pavisam aptuveni, bet par kaimiņa slimībām un to, vai viņš lieto kādas zāles, zvanītājs, protams, nezina neko. Ko darīt? Kurš maksās, ja izrādīsies, ka būtu varējuši iztikt bez NMPD brigādes? Vai cita, nemaz ne tik reta situācija: zvana cilvēks, kuram ir ļoti slikti, viņš gandrīz nespēj parunāt. Savu vārdu, vecumu un adresi un to, kas viņam noticis, vēl spēj pateikt, bet vairāk īsti neko, jo nav spēka runāt. Neviena cita blakus nav, kuru varētu izjautāt. Ko darīt?
Starp citu, nesens gadījums, kas liek vaicāt, vai šajā ļoti stingrajā kārtībā kaut kas tomēr nav aplams. Proti, Uzziņu dienestam tika pāradresēts kādas sievietes zvans, kura sūdzējās par ļoti stiprām sāpēm krūšu kreisajā pusē. Dispečers, protams, uzdeva visus paredzētos jautājumus, atbildes lika domāt, ka tas varētu būt infarkts. Kā zināms, sāpes krūšu kreisajā pusē tiešām ir viens no infarkta simptomiem. Pa tālruni kardiogrammu, kas parādītu, vai pie vainas ir sirds, protams, neiespējami veikt. Dispečers nolēma sūtīt NMPD brigādi, kura diagnozi neapstiprināja, bet noteica starpribu nervu iekaisumu, vēlāk šī diagnoze tiešām apstiprinājās. Tātad – nepamatots izsaukums. Dispečers rakstīja paskaidrojumu un saņēma rājienu, bet sieviete samaksāja 56 eiro par nepamatotu izsaukumu.
Protams, Uzziņu dienesta vadība rīkojās stingri pēc noteikumiem un instrukcijām, bet jautājums ir, vai dispečeram tiešām ir jābūt Dieva tā Kunga lomā, kas lemj par dzīvību un nāvi? Dispečeri saka – mēs tagad esam kā šķīstītava, kas lemj, vai nokļūt debesīs vai ellē, dzīvot vai mirt.
Vai nākamajā reizē, kad kāds lūgs palīdzību līdzīgā situācijā, bet 14 jautājumi nesniegs atbildi, kas ļaus noteikt diagnozi pa tālruni, dispečeri uzdrošināsies sūtīt mediķu brigādi? Bet ja nu tiešām tas būs infarkts? Gadījumos, kad cilvēks nav viens, tuvinieki, redzot, ka kļūst sliktāk, protams, mierā neliekas. Bet ja nu cilvēks ir viens? Nav dzirdēts par statistiku, kas liecinātu, cik cilvēku miruši tādēļ, ka atteikts sūtīt NMPD brigādi. Jā, ik pa laikam tiek publiskoti gadījumi, kad brigāde cilvēku aizved uz slimnīcu, kura viņu pēc dažām stundām, varētu teikt, „izmet pa durvīm”, bet vēlāk cilvēks nomirst vai viņam ir nopietni veselības sarežģījumi, jo NMPD brigādes uzstādītā diagnoze bijusi pareiza. Ja tuvinieku nav klāt vai cilvēks dzīvo viens, tad, protams, neviens nezina, vai mirušais ir vai nav zvanījis un lūdzis palīdzību un vai viņam ir atteikts.
Manuprāt, gadiem ielaistās NMPD problēmas (tāpat kā jautājumus par veselības aprūpes pieejamību) nevar atrisināt tikai ar 14 jautājumiem, kuri stingri un burtiski jāievēro. Mājai, kuras pamati ļogās un sienas ir sapuvušas, nevar uzlikt skaistu dakstiņu jumtu un ielaist tajā īrniekus. Rezultāts var būt tikai viens – traģēdija un bojāgājušie.
Komentāri