Tur neko nevar mainīt – izsaucas opaps, bet vecmamma klusējot pamāj ar galvu. Tēvs ar televīzijas pulti pārslēdz vienu kanālu uz otru vēl un vēl, uztverot informāciju saraustīti, un dusmojas, ka muldēšana vien dzirdama. “Tur neko nevar mainīt!” viņš izsaucas un uzslēdz detektīvfilmu. Māte atver pastkastīti, bet tur papīru lēveris ar priekšvēlēšanu solījumiem, un tas tiek izmests laukā ar nopūtu: “Tāpat neko nevar mainīt!”
Vecākais no puikām ierodas skolā, lai vēstures un politikas stundā skaļi pateiktu to, ko virtuvē dzirdējis: “Tur neko nevar mainīt!” Uz vēlēšanām nav pat vērts iet. Tas nekas, ka sasniegtais vecums ļauj ne tikai zināt, bet arī rīkoties kā pilsonim.
Skolotājs iepleš acis – vai tiešām skolā tik cītīgi mācītais, ar klasi spriestais un vērtētais 18 gadīgiem pagājis gar ausīm, palicis bez rezultāta? Jau brīdī, kad cilvēks sasniedzis 18 gadus, viņš, viņa paaudze var sākt politiski ietekmēt valsts virzību. Protams, virzība ir liels, sarežģīts process, un jāpieliek pašam pūles, lai iedziļinoties to izprastu.
Latvijā izaugusi paaudze, kura nav piedzīvojusi vēlēšanu rezultātu viltošanu. Paaudzei, kurai nav aizspriedumu, lai uzrunātu cilvēkus, prasītu atbildību par rīcību no ievēlētajiem pašvaldībās vai Saeimā. Pedagogi to labi zina, jo paši jūt, kā jaunā paaudze pieprasa atbildību, lai skola dod labāko. Tāpēc pārsteidzoši, ka augstā pašapziņa, zināšanas par vēsturi un sabiedrību krietnai daļai jauno cilvēku liekas mazsvarīgākas par spriedumiem virtuves sarunās.
Iepriekšējo vēlēšanu rezultāti liecina, ka deputātu sastāvu lielā mērā noteic vecākā paaudze, ne jaunākā. Patiesībā vecākās paaudzes nemaz nav tik ieinteresētas jauniešu aktīvākā līdzdalībā politiskajos procesos, tajā skaitā veidot apziņu, ka demokrātiskā sabiedrībā dalība vēlēšanās ir pieauguša cilvēka atbildība. Vai nav tā, ka jaunu, brīvi domājošu cilvēku uzskatus vecajie ne grib, ne gaida? Domāšanai seko rīcība, un tā nes pārmaiņas. Reizēm tik skaļā šķendēšanās virtuvē – Tur neko nevar mainīt! – vēsta par ko citu – negribas kaut ko mainīt. Pārmaiņas vispirms atnesīs grūtības un tikai tad labākus rezultātu. Tad jau lai paliek pa vecam.
Pēc nedēļas uzzināsim, cik procentu no visiem vēlētājiem būs darītāji, proti, pūlējušies Latvijas valsts pilsoņa darbā, izdarot izvēli un atdodot kādam savu balsi. Cik daudzi no mums pūlēsies pēc tam, uzturot interesi par politisko spēku, pieprasot deputātiem atbildību par vēlētāju doto uzticēšanos? Līdz šim bijis diezgan ierasts par partiju, kuras deputātu kandidātu sarakstu vēlētājs iemetis vēlēšanu urnā, aktīvi neinteresēties, bet pēc četriem gadiem virtuvē padusmoties: “Tāpat neko nevar mainīt!”
Vai nav pārsteidzoši, ka to mēdz teikt arī cilvēki, kuri paši tik daudz ko mainīja, ievēlot tādu Augstāko Padomi, kura atjaunoja Latvijas valsti.
Komentāri