Vai katru dienu dzirdams – lauki izmirst, viensētas stāv tukšas un pamazām brūk. Īpašnieki grib pārdot, bet nevar. Un kā katrā situācijā ir arī otra puse. Jaunās ģimenes grib iegādāties māju un dzīvot laukos. Taču cena tiek prasīta neadekvāta, mājas pamatīgi jāremontē. Ģimenes gatavas ņemt kredītu, taču bankas mājas pirkšanai laukos naudu neaizdod, jo darījums nav drošs.
Tā nu tie, kuri grib dzīvot laukos, pie īpašuma netiek, īrē par lielu naudu pilsētā dzīvokli un klausās saziņas līdzekļos, ka jaunā paaudze mūk no laukiem, ka province izmirst.
Tie, kuri vēlas iegādāties īpašumus laukos, tos atjaunot, jau vairākus gadus diskutē, dalās pieredzē feisbuka domubiedru grupā “Māja meklē cilvēku/Dzīve laukos”. Tajā dalās informācijā par laukiem, lauku mājām, lauku dzīvi. Lai palīdzētu Mājai atrast savu Cilvēku un Cilvēkam savas Mājas. Lai meklētu kaimiņus, kontaktus un meistarus. Lai laukos atgrieztos dzīvība. Vieta neapdzīvotu māju fotogrāfijām un koordinātām. Vieta iedvesmojošiem stāstiem par savas Vietas atrašanu un atjaunošanu.
Kad par grupas dalībniekiem aktuālo tēmu – iespēju saņemt aizdevumu, lai nopirktu māju laukos, – televīzijā izskanēja arī stāsti, ka bankas nedod kredītu, ja grib pirkt māju patālākos laukos, savukārt baņķieri to īsti neatzina, domubiedri feisbukā sāka paust savus uzskatus un pieredzi. Grupas izveidotāja Inta Blūma rosina biedrus apsvērt iespēju izveidot no komercbankām neatkarīgu krājaizdevu sabiedrību vai fondu, lai palīdzētu finansēt lauku māju vai viensētu iegādi. Fondā grupas dalībnieki veiktu dalības maksu jēgpilniem mērķiem, piemēram, eiro mēnesī vai 12 eiro gadā, lai vismaz dažiem no grupas palīdzētu piepildīt sapni par māju laukos. Tikpat labi var būt arī loterijas veida projekts. Tā būtu iespēja vai nu pilnībā apiet bankas, vai arī ar šo pūļveida finansējumu mazināt hipotekārā kredīta piešķiršanas šķēršļus.
Pēc tam, kad Inta Blūma izteica ierosinājumu, daudzi dalījās pārdomās, stāstīja par savām vēlmēm un pieredzi to īstenošanā.
Viedokli domubiedru grupā pauž Jānis Albertiņš: “Protams, var vainot bankas, ka tās nedod kredītus. Bet bankas var saprast. Tās uzrauga FKTK. Gluži tāpat, kā uzraudzīs jebkuru krājaizdevu sabiedrību. Un kredītu gribētāji lielākoties ir tādi paši kā tie, kuri “septiņos treknajos gados” sagrābās kredītus, kurus šobrīd cenšas atmaksāt, strādājot ārzemēs. Bankas nav ļaundari, hipotekāro kredītu likmes ir visai zemas. Tas, no kā bankas cenšas izvairīties, ir risks ciest zaudējumus no nepārdodama vai nolaista īpašuma. Krājaizdevu sabiedrībai nebūs citādi. Ja dos aizdevumus riskantiem īpašumiem, tad ātri vien izputēs.
Tādēļ vienīgais sakarīgais situācijas risinājums ir ziedojumu sistēmas izveide, kur cilvēks iesniedz savu vajadzības aprakstu (+ attēli, saites uz nepieciešamo inventāru utml.), iemaksājot kaut kādu simbolisku samaksu, kas tiktu novirzīta lapas uzturēšanai un pieteikuma izvietošanai lapā. Un cilvēki var ziedot konkrētiem projektiem. Tādā veidā var dot iespēju arī daudzbērnu ģimenēm, no kurām gan bankām, gan krājaizdevu sabiedrībām būs jāpieprasa visai augsti ienākumi.”
Lauris Galins vērtē: “Lauku īpašumu, tāpat kā arī visu citu īpašumu, cenas vairāk ir atkarīgas no novietojuma un infrastruktūras nekā no pašu īpašumu kvalitātes. Līdz ar to, kamēr valsts līmenī nedomās par infrastruktūras izveidi un ceļu uzturēšanu, situācija būs tāda, kāda tā ir, tādi ir kapitālisma principi. Tas nav normāli, ka Latvija ir viena no retajām valstīm ES, kurā nav autobāņu, valsts politiķi nesaprot, ka autobāņi nav vien pārvietošanās nepieciešamība, to pamatfunkcija ir darba tirgus un līdz ar to arī nekustamā īpašuma tirgus vērtību izlīdzinājums. Normālā valstī cilvēki dzīvo simts kilometru no darbavietas un katru dienu var nokļūt darbā. Secinājums ir bēdīgs, valsts politika ir novedusi pie situācijas, ka aizdevumus lauku sētu iegādei nav izdevīgi dot.”
Zane Rozenberga atzīst: “Trakākais jau ir tas, ka, ja vari nomaksāt tos 200 eiro par īri, tad varēsi arī bankai tikpat samaksāt kā ikmēneša maksājumu, bet tas bankas vispār neinteresē. Ja ģimene – divi bērni un divi pieaugušie – iztiek ar, pieņemsim, 1000 eiro mēnesī, 200 tērē īrei. Banka vērtē, lai pēc kredītmaksājuma nomaksas katram paliktu 300 eiro. Bet viņiem tāpat jau tādas nav. Tā vienkārši ir smieklīga kārtība. Kur tad lai dzīvo?!”
Anita Kreitenberga dalās pieredzē, ka, gaidot trešo mazuli, sapratuši, ka nevēlas īrēt, maksāt par svešu graustu. “Devāmies ātri noformēt bankā hipotekāro kredītu, kamēr vēl tikai ar vienu vīra algu bija jāapgādā divi bērni. Skaidrs, ka ar trim bērniem mums vairs kredītu nedotu. Šobrīd maksājam knapi 230 eiro par drīz jau savu mājokli,” stāsta Anita.
Mārtiņš Eizengrauds atklāj, ka banka piedāvājusi kredītu, ja māja atrodas ne vairāk kā piecus kilometrus no pilsētas, un vēl jābūt vismaz pieciem hektāriem zemes.
Daina Brila arī atzīst, ka, lai tiktu pie mājas laukos, vislabākais variants ir īre ar izpirkumu. “Kad māja iegūta īpašumā, to var pakāpeniski remontēt, arī neņemot kredītus. Bankas negrib dot kredītus – ļoti labi, mēs tos neņemsim! Bez procentiem iznāks lētāk, un nebūsim ielīduši banku verdzībā. Biznesam un birokrātijai ir izdevīgi, ka visi dzīvo Rīgā – veikalos ir daudz pircēju, biznesam klājas labi. Valstij (birokrātijai) arī labi – ceļi nav jālabo, jo laukos jau neviens nedzīvos. Taču es tādu valsti negribu!” viedokli pauž Daina.
Kā tikt pie mājas laukos? Variantu daudz, bet bieži vien iespēju ļoti maz. Būtiski, ka par to runā aizvien skaļāk, meklē risinājumus, nevis tikai vaimanā, ka lauki izmirst.
Komentāri