Nītaures aptiekas priekšnamiņu aizņem skaista daudzgadīgā datura jeb brugmansija, tautā saukta par eņģeļtauri. Tās apbrīnošanā piedalījās vairāki cilvēki, sarunas ievirzījās zinātniski neapstiprinātā, taču visiem labi saprotamā augu valsts jūtu pasaulē.
“Tā jau saka, ka ar puķēm vajagot aprunāties, tad tās labāk augot,” teica viena kundze. “Jā, jā, es vienmēr aprunājos ar saviem istabas augiem,” pirmo runātāju papildināja otra. Jāsaka, ka arī pati piederu pie tiem, kas slinkākām ziedētājām ir gan piedraudējusi ar izmešanu no mājām, gan pielabinājusies glaimojošām uzslavām par tik kuplu saņemšanos lapot, bet vai tiešām augi mūs sadzird?
Pītera Tompkinsa un Kristofera Bērda grāmatā “Augu intelekts” apgalvots, ka augiem piemīt spējas sajust emocijas, rokenrola vietā izraudzīties klasisko mūziku un reaģēt uz vārdos neizteiktām cilvēku domām pat no simtiem kilometru liela attāluma. Starp citu, tas man atgādina Masaro Emoto, kurš pētīja, kā informācija ietekmē ūdeni.
Grāmata par augiem pirmo reizi izdota 1973. gadā. Iespējams, ka, tieši vadoties pēc šīs šarlatānisma eksperimentu un mistiskas dabas pielūgsmes sajaukumu pilnā darba, divdesmit gadu tālā pagātnē mana bioloģijas skolotāja visai klasei stāstīja par kādu eksperimentu ar augu, kad, pie lapām pieslēdzot galvanometru, pētnieks varējis noteikt, vai augs ir priecīgs vai pauž bažas, vai krīt dziļā izmisumā, redzot, ka pie tā lapām atkal pieliks aizdedzinātu sērkociņu. Vai tiešām augs spēj just un saprot, kas sekos cilvēka domām un vārdiem? Tolaik, ar slapju muguru noskrējusies, steidzu uz mājām, lai paziņotu mammai, ka mūsu telpaugi ir dzīvi. Pēkšņi man pavērās pilnīgi jauna pasaule. Protams, nebija ilgi jāgaida, līdz tika pierādīts, ka lielākā daļa “Augu slepenajā dzīvē” aprakstīto eksperimentu nav zinātniski apstiprināmi un īstenībā augs izdzīvo savu dzīves ciklu bioloģisku procesu un ārējās vides ietekmē, tādas kā gaisma, ūdens, gravitācija, temperatūra, augsnes struktūra, barības vielas, toksīni, mikrobi, augēdāji, citu augu raidīti ķīmiskie signāli, un tāpēc kutelīga šķiet ideja, ka augiem varētu piemist kāda smadzenēm līdzīga sistēma, kas apstrādā visu šo informāciju un atbilstoši koordinē uzvedību. Neviens pētījums tā arī nav apstiprinājis, ka cilvēka un auga savstarpējām sarunām varētu būt kāda nozīme. Augs tomēr nav saprātīga būtne, jo tam nav apziņas un spriestspējas, bet neliegšu, man kā bērnam skolotājas stāstītais šķita elpu aizraujošs.
Par spīti saprātam, 1973.gadā izdotā grāmata bija atstājusi savu nospiedumu kultūrā. Amerikāņi sāka sarunāties ar augiem un atskaņot tiem Mocartu, un gan jau dažs labs to dara vēl šobaltdien. Tas varētu šķist pietiekami nevainīgi, jo mūsu domāšanā par augiem droši vien allaž būs kāda romantiska stīga. Arī savā darbā, rakstot par lauksaimniecību, vēl šodien sevi pieķēru mīlināmā formā vaicājam pētniekiem – kā šoruden jūtas griķīši? Un, ja tā padomā, no visām dīvainībām runāšana ar augiem ir visnevainīgākā, un, kas zina, varbūt pēc dažiem gadiem zinātnieki tomēr pierādīs, ka augi jūt un saprot, tad varēsim sacīt – es taču teicu!
Komentāri