Paziņojumi vai apņemšanās – kas sver vairāk?

Rīt vajadzētu būt tam notikumam, kuru Latvijā gaida kopš oktobra, proti, jaunās valdības apstiprināšanai Saeimā. Vēl pirmdienas rītā gan nebija skaidrības par ekonomikas ministra kandidātu, tikai pēcpusdienā pienāca ziņa, ka partija KPV LV, kurai, kā zināms, topošajā valdībā uzticēta Ekonomikas ministrija, ministra amatam izvirzījusi Saeimas deputāta Ralfa Nemiro kandidatūru.

Rīt būs balsojums par valdību. No tā, kas dzirdams publiskajā telpā, saprotams, ka vislielākos sarežģījumus tās veidošanā un neziņu par tās apstiprināšanu raisījusi tieši KPV LV. Gan partijas premjera amata kandidāta, kuram tā arī neizdevās izveidot valdību, Alda Gobzema asi kritiskie izteikumi par vēlētāju izvēles ignorēšanu, dodot iespēju valdību veidot Saeimā vismazāk pārstāvētajam politiskajam spēkam, gan vairāku citu KPV LV frakcijas deputātu paziņojumi, ka nebalsos par Kriš­jāņa Kariņa valdību, manuprāt, bija ne tikai viedokļu paušana bet arī cenšanās šūpot valdības veidotāju apņemšanos. Šķiet, pēdējā torpēda topošās valdības cerīgam iznākumam bija KPV LV ekonomikas ministra kandidāta Didža Šmita piektdienas paziņojums. Viņš atsauca savu kandidatūru, to gan vispirms nepasakot valdības veidotājam, bet paziņojot kādā privātā televīzijas kanālā. Nav jau nekāda protokola, kā būtu jārisinās sarunām starp valdības veidotājiem, taču stipri zemāka lidojuma cilvēkiem nerakstīta, bet tāda kā pieklājības norma parasti ir jaunumus paziņot tiešajam partnerim un tad ziņu darīt publisku vai vismaz sniegt informāciju reizē. Tas nu tā, katrs dara, kā uzskata par pareizu.

Savu izšķiršanos Didzis Šmits intervijā pamatojis ar to, kā ar premjera kandidātu veidojusies saruna par obligātās iepirkuma komponentes (OIK) likvidēšanu. Šmita kungs televīzijas speciālizlaidumā uzsvēris, ka viņa darbībā par OIK likvidēšanas tiesisko pamatu būtu tas, ka “Eiropas Ko­misija konstatēja, ka atbalsts izsniegts nelikumīgi”. Viņš kā ministrs rīkotos tikai pēc šīs atziņas. (Lai cilvēkam, kas neseko atzinumu, lēmumu un citādu dokumentu plūsmai un saturam, būtu saprotams, kādā dokumentā un kādā kontekstā lasāma Eiropas Ko­mi­sijas minētā atziņa, D.Šmita teiktajam gan būtu nepieciešams detalizētāks skaidrojums.) D. Šmits televīzijas intervijā apgalvojis,ka viņam bijusi individuāla saruna ar premjera amata kandidātu Kriš­jāni Kariņu, kurā D.Šmitam esot pateikts, ja “es nemainīšu savus uzskatus par obligātā iepirkuma komponenti (OIK) – tieši par šo tiesisko statusu desmitgades periodā -, tad es neesmu vēlams ministrs viņa valdībā”. “Tas bija pateikts ļoti skaidri,” apgalvojis D.Šmits, acīmredzot tā liekot saprast, ka topošās valdības politiskie spēki nav ieinteresēti OIK likvidēšanā un viņš spiests no amata atteikties.

OIK visiem ir kā slogs, par to spriests jau sen un ļoti dažādos līmeņos. Partijas, kas kandidēja 13.Saeimas vēlēšanās, solīja pilsoņiem panākt, lai OIK beigtu pastāvēt. Vai tagad, veidojot jauno valdību, šie solījumi neiegūst nekādu reālu, taustāmu apveidu, kā liek domāt Didža Šmita paziņojums?

Valdības deklarācijas projekts, kas atrodas aģentūras “LETA” rīcībā, gan liecina par ko citu, proti, aģentūra informē, ka “premjera amatam nominētā Krišjāņa Ka­riņa (JV) Ministru kabinets plāno likvidēt obligātā iepirkuma komponenti (OIK) un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas”. Proti, dokumenta projektā pausta apņēmība panākt tautsaimniecības oglekļa ietilpības samazināšanu un celt tās energoefektivitāti, kā arī likvidēt OIK , ievērojot tiesiskuma principus, nepieļaujot šo maksājumu veikšanu no citiem finanšu avotiem un veikt to (OIK atcelšanu) valsts budžetam un iedzīvotājiem ekonomiski un finansiāli izdevīgākajā veidā. Tāpat plānots izvērtēt OIK izveidošanas tiesiskumu.

Protams, tas neizklausās tik efektīgi kā speciālizlaiduma paziņojums, kurā liek noprast, ka viss ir skaidrs, ir zināms, ko un kā darīt, tikai kādi tumšie spēki to nevēlas. Taču diezin vai tāpēc deklarācijas rakstītājiem var pārmest mazāku apņemšanos tikt galā ar OIK sāgu. Protams, politiķu solījumu ticamību mēs vienmēr vērtējam caur pieredzēto, un pieredzētais bieži licis vilties. Taču te jāatceras, ka arī Šmita kungs ir tajā pašā politiskajā groziņā, un arī tas, ka ne vienmēr skaļākie paziņojumi izrādās tie reālākie.

Gaidīsim, redzēsim. Laiks un rīcība rādīs, kuriem solījumiem un viedokļiem ticēt. Un atcerēties tos, kad nākamās Saeimas vēlēšanās būs jāizvēlas partijas liste.