Teritoriālas reformas seko viena otrai, to rezultātā no kartes un dabā pazūd skolas, veikali, aptiekas, bankomāti, bērnudārzi. Galu galā dzīvotspējīgas iestādes, skolas, pat pašvaldības sagaida savu norakstīšanu. To paveic “gudrās”galvas varas gaiteņos Rīgā, pat neizbraucot uz vietām aprunāties pēc būtības.
Pazuda labi nostādīta izglītības iestāde – Jāņmuižas Profesionālā vidusskola. Nu tur ir guļamrajons ar kādreizējās zinību kalves graustiem. Vai kādam no “gudrajām ” galvām nebūtu jāsēž aiz restēm?
Apvienojot Jāņmuižu ar Priekuļu tehnikumu, speciālistu sagatavošana nebūt neuzlabojās, jo tehnikumā nebija adekvāta mācību bāze. Arī Priekuļu Lauksaimniecības tehnikuma noriets sākās “gudrajās” galvās, kad no Zemkopības ministrijas pakļautības to nodeva Izglītības ministrijai, kurā, iedrošinos apgalvot, nav piemērotu speciālistu, kas spētu izstrādāt vajadzīgā līmeņa programmas, sagatavot profesiju kvalifikācijas kritērijus, noteikt, kas jāmāk, kas jāzina un kādās praksēs jākvalificējas. Ja agrāk tehniķis- mehāniķis kvalifikāciju ieguva ar reāla diplomprojekta aizstāvēšanu Valsts kvalifikācijas komisijas priekšā, pierādot ne tikai zināšanas, bet arī reālas prasmes, izgatavojot metālā kādu konstrukciju, šodien tehniķis – mehāniķis kārto valsts eksāmenus, bet šofera, traktorista vai cita mehānisma vadīšanas tiesības iegūst, apgūstot vajadzīgās iemaņas par saviem līdzekļiem, jo tās esot papildu profesijas.
Koledžas līmeņa mācību iestāde, kāds bija Priekuļu Lauksaimniecības tehnikums, pievienojot Jāņmuižas un Ērgļu profesionālās skolas, tika nosēdināts līdz “profeņu” līmenim. Tautsaimniecībā nepieciešami arī profesionāli strādnieki, taču trūkst vidējā ranga ražošanas vadītāju. Tos tehnikums kādreiz sagatavoja. Tagad “nauda seko skolēnam” arī profesionālajās mācību iestādēs izdarījusi savu lāča pakalpojumu slinkākiem vai mazāk spējīgiem audzēkņiem un tautsaimniecībai.
Ja agrāk nesekmīgos vai nedisciplinētos no tehnikuma atskaitīja vai novirzīja uz citu skolu, tad tagad visi nonāk līdz pēdējam kursam, jo viņiem seko nauda. Pabeidzot mācību programmu, sliņķi neviens nežēlo, jo viņam daudzo nenokārtoto ieskaišu un eksāmenu dēļ diplomu izsniegt nevar. Jaunietis aiziet ar neko, un arī valsts neiegūst speciālistu. Esmu pārliecināts, ka tikai attiecīgā ministrija, resors vai nozare spēs pareizi sagatavot savus kadrus ar laikmetam vajadzīgajām programmām un prasību kritērijiem. Izglītības ministrijai pietiks ar vispārizglītojošo jomu, bet profesiju sagatavošanu lai veic tie, kuriem šie speciālisti būs vajadzīgi.
Stop apvienošanu un likvidēšanu bumam! Priekuļu tehnikuma mācību saturs tika pamatīgi deformēts, diemžēl ne pilnības virzienā. Nu izdomāta vēl kāda apvienošana ar Cēsu Tehnoloģiju un Dizaina vidusskolu. Vai to ierosināja tehnikums un Cēsu Dizaina vidusskola? Lēmums nāk no augšas bez jebkāda pamatojuma vai apspriešanas. Bums! Un gatavs! Rezultātā vēl tiek likvidēts vēsturiskais Priekuļu tehnikuma nosaukums.
Godātie ministri un viņu padomnieki, Saeimas deputāti! Priekuļu tehnikums nepieder vien Priekuļu pašvaldībai, nepieder arī Vidzemei vien. Priekuļu tehnikums, pareizāk, Priekuļu vārds, pieder visai Latvijai, jo nav Latvijā novada, kur nestrādātu vai nedzīvotu Priekuļu tehnikuma absolventi. Tas nav tikai vietvārds. Tas ir arī zīmols, turklāt skaidri norāda adresi, tam ir pamatīguma, identitātes vēsturiskā garša.
Atsakoties no Priekuļu vārda mācību iestādei (arī no Cēsu vārda), tā vēl vairāk tiek devalvēta. Tā drīkstētu ar iestāžu nosaukumiem rīkoties, ja ko rada pilnīgi no jauna.
Priekuļu tehnikums, vienalga vai dizaina, vai tehnoloģiju, nedrīkst palikt bez vēsturiskā Priekuļu vārda, kuram jau ir nacionāla vērtība. To apgalvo bijušais 13 tehnisko mācību priekšmetu pasniedzējs ar 33 gadu darba stāžu, novadītiem 334 kvalifikācijas darbiem – diplomprojektiem, būdams arī vairāku mācību programmu autors, Leons Staris.
Komentāri