Tad tāda tā lustrācija! Viens par otru šokējošāki fakti. Arī tu, Brut, – iekšēji iesaucos, skatoties jauno dokumentālo filmu “Lustrum” un tajā ieraugot tautā mīlētus cilvēkus. Viņi, kuri runājuši par tautas likteni skaļāk, nekā mēs sākumā atļāvām paši sev domāt, izrādās, gājuši cauri elles ķēķim, sarunājoties ar savu sirdsapziņu.
Katram no mums nāksies pieņemt, ka līdz šim nepubliskoto čekas arhīvu dēļ arī tautas garīgie līderi gadu desmitiem dzīvojuši ar smaguma maisu uz muguras. Daļa viņu vidū ir tiešie Atmodas veicinātāji. Cēsīs, iznākot no filmas seansa, jutos pavisam apjukusi. Biju gatava, ka reiz nāksies sastapties ar emocionālām grūtībām, uzzinot par cēsniekiem no manu vecāku paaudzes, kuri sadarbojušies ar padomju represīviem orgāniem. Zināju – būs vien jāpārdzīvo, ka padomju laika sarakstos būs rodams viens, otrs, trešais. Ja nu kāds rads arī sadarbojies vai bijis spiests ziņot par līdzbiedriem? Kas tagad pateiks, kādu apsvērumu dēļ katrs tā rīkojies.
Pieļāvu, ka gan jau kāds to darījis, lai reizi mūžā izjustu brīvības gaisotni – būt kaut nedēļu ārzemēs, ārpus Padomju Savienības tā sauktā dzelzs priekškara. Ikvienā cilvēkā radītājs ielicis pa negatīvai īpašībai. Tieši tas gandējis dzīvi. Iespējams, senā rīcība tagad gandēs domas viņu pēcnācējiem. Varbūt nāksies pieņemt, ka dzimtā kāds visai apzināti sadarbojies ar represīviem orgāniem, lai pakāptos karjerā, materiālajā labklājībā, pazeminot kādu draugu vai kolēģi, arī radu.
Filmas “Lustrum” veidotājs Gints Grūbe cēsniekiem atzina, ka ar filmu gribējis līdzēt tautai – atsiet šo pagātnes mezglu, ko pasaulē zina kā lustrāciju. Cilvēce tādu zina tik sen! Atklātība par pagātnes darbiem un domām, vājuma vai kļūdu atzīšana. Tovakar cēsnieki pārpildītā kino zālē pilnīgā klusumā atzīšanos noklausījās no Jāņa Rukšāna un Jāņa Rokpeļņa. Kas tagad? Vai valsts simtgadē satiekoties, cilvēki apsveicinājumam viņiem nesniegs roku?
Kad arī pašas filmas sniegto jaunumu sagādātais mulsums tovakar bija garām, apzinājos, ka es, mēs sniegsim roku. Protams, sniegsim! Taču tracis būs liels. Tāda pārliecība man radās, stāvot novembra tumsā cilvēku pārpilnajā Cēsu Pils parkā. Katram paziņam, kurš iznira no tumsas, lai pievienotu savu aizdegto sveci Latvijas kontūrā, sniedzu smaidu, roku. Lāčplēša diena, valsts gadskārta. Tagad – 2018. gadā – jau kā tauta esam stipri. Ir kopības sajūtas, gribas būt klāt valstiskas pašapziņas apliecinājuma brīžos. Tieši tagad – valsts simtgadē – vajadzētu spēt nest arī smagumu. Lustrācijas smagumu.
Pēc tā piecelsimies, iztaisnosimies un iesim tālāk savas valsts ceļu. Cita varianta nav.
Komentāri