“Kaut kā skumji sanāk, sasummējot izrādās, ka Latvijas dzimšanas diena bija nevis svinības, kur visi nāk ar dāvanām un laba vēlējumiem, bet “grāb, ko vari” pasākums. Turklāt par nesamērīgām cenām pirkti apšaubāmas kvalitātes pakalpojumi. Žēl man jubilāres paliek,” savā tviterkontā raksta Iveta Indriksone.
Jābilst, ka arī man ir šķērma pēcgarša, kad simtgades kultūras torte it kā nobaudīta un salūts, šaujoties gaisā, izkūpējis putekļos. Es visu vēroju televizorā. Tikai nule kā sapratu, ka viena svētku koncerta skatuve tikusi veidota “kā mājoklis, koka konstrukcija, uz kuras uzstājās mūziķi kā bērzu koki – kā meijas telpā, kā mājas svētība, asociatīvi radot vidi, kurā justies kā mājās, būt mīlētam, brīvam un ļaujot ikvienam koncerta skatītājam piedzīvot visu, kas šajā mājā notiek – atkailināšanos, romantiku, ilgas un, protams, mīlestību”. Kaut mūziķi bija tērpušies vienreizējas lietošanas “bērzu tāss” paltraciņos un tas no tiesas bija neparasti, taču, raugoties uz viņu kombinezoniem, man neradās nekāda asociācija ar bērza tāsīm. Vairāk pievienojos tiem, kas saka, ka melnās un baltās svītras atgādināja ieslodzīto apģērbu.
Tāpēc vēlos teikt – cik labi, ka Rīga nav visa Latvija, jo tieši pašvaldības un virkne pašdarbnieku kolektīvu bija tie, kas Latvijas jubilejas svinībās ieradās ar savām dāvanām dziedot, adot, dancojot, stādot kokus un pieminot izcilus novadniekus, kuri no tiesas Latvijai ko devuši. Daudzas jo daudzas pašvaldības to darīja par sava budžeta līdzekļiem. Ja tam “aiziet” mana nauda, ja atstāts kas paliekošs, tad man nav žēl. Turpretī no tās, kas tapis par Kultūras ministrijas tērētajiem līdzekļiem, pirmajā mirklī prātā nāk tikai Dziesmusvētki un filmas, filmas, filmas. Ar dažiem izņēmumiem visas smagas, drūmas, piesātinātas ar sāpēm un ciešanām, kaut tik ļoti alkstam otrajā simtgadē iesoļot mazliet gaišāki un par naga tiesu laimīgāki.
Kino šedevri it kā čukst – novērtē pagātni, apzinies tagadni, cik labi tev mūsdienās klājas. Taču, ja par to viss izrunāts daudz, daudz reižu, kāpēc tas tik ļoti jāmaļ uz riņķi atkal un atkal? Vieglāk no tā nepaliek. Pat mūsu vecvecāki, cilvēki, kas tos laikus izjutuši uz savas ādas, bijuši izsūtījumā, saka – nav tik bieži tur, ko cilāt, kas bijis, pagājis!
Manuprāt, to īpašo, dzirkstoši priecīgo sajūtu Latvijas simtgadei visvairāk deva reģionu ļaudis, kas saistīti ar dabu, zemi, apkārtējām norisēm. Arvien novērtēju dzīvi te, kur jūtos tuvāk patiesai Latvijai un īstiem bērziem.
To izdomu un radošo garu, kāds piemīt novadu, pagastu un ciemu kultūras pasākumu rīkotājiem, amatierteātru režisoriem, nevalstisko organizāciju brīvprātīgajiem, dažs lielais mākslinieks būtu varējis pamācīties. Vismaz to, kā feini amizēties, kā prast par sevi pasmieties, sapurināties jaunam darba cēlienam un atbildīgā brīdī noliekt galvu senču priekšā, savu piederību Latvijai ietinot adītā šallē un dzīparotos dūraiņos.
Komentāri