Diendienā, braucot pa Cēsīm, veidojas savdabīgs ielu šķērsotāju monitorings ar pārsteigumiem uz katra stūra. Radies iespaids, ka šogad ieviesti jauni ceļu satiksmes noteikumi, kuros pirmais punkts skan: “Šķērsojot ielu, gājējam jebkuros laika apstākļos, jebkurā diennakts stundā ir priekšroka. Gājēju pāreja nozīmē, ka šeit braucējiem būs jāapstājas tāpat kā pie “Stop” zīmes. Punkts un āmen.”
Vasarā, kā arī gaišā dienā, protams, labi pamanāmi tie, kuri, nesamazinot tempu ,tuvojas tradicionālajām pārejas vietām (kas vairākums nav oficiālās gājēju pārejas) un, neskatoties ne pa kreisi, ne pa labi, tūlīt “lec” uz braucamās daļas. Ar telefonu aizņemtie, ar rokām diriģēdami sarunu, steidzas pāri, neveltot laiku automašīnu attāluma novērtēšanai. Pieņemu, ka viņiem ar dzirdi un sānu redzi viss kārtībā. Vairāk jābrīnās par ļoti veciem cilvēkiem, kuri neapstājas ielas malā, bet turpina gaitu, galvu uz braucēju pusi pat nepagriezuši. Lai nu kam, bet viņiem dzīves pieredze varēja būt iemācījusi pārāk neuzticēties tam, ko redz un dzird, bet pārliecināties divreiz.
Vasaras novērojumu izmācīta, jau no galvas zinu vietas, kur varu sagaidīt “klīstošos savvaļas dzīvniekus”, kā ceļa šķērsotājus reiz nosauca asprātīgs autoapmācības instruktors. Ziemā braucējam ir visas iespējas nosirmot, jo gājēju uzvedība līdz ar gadalaiku nemainās. Pārliecināti, ka viņus redz un automašīnai pietiks bremzēšanai tie dažpadsmit metri, kā arī “visos gadījumos vainīgs ir autovadītājs”, ļaudis turpina “lēkt” uz braucamās daļas un pārejas uzskata par galvenā ceļa krustojumu ar mazākas nozīmes ceļu.
Izbaudījis pirmo stresu pilsētas ielās, autovadītājs Andris Akmentiņš dalās pieredzē: “Jāmācās bremzēt “ar trotuāru”. Pagriežam stūri pa labi, riteņi sagriežas, bet taisna slīdēšana turpinās – atliek īsi vairākas reizes atlaist bremzes, automašīna vairākas reizes atdursies trotuāra apmalē. Nepārspīlējot, lai neuzbrauktu uz trotuāra, jāvadās no sajūtām. Izklausās grūti, bet praksē tas ir izrādījies vienīgais glābiņš, kā izvairīties no ļoti dārgiem maksājumiem, arī negadījumiem.”
Tomēr bīstamo šķērsotāju saraksta augšgalā pēc maniem novērojumiem ir nevis jaunieši ar telefona austiņām, bet personas komplektā ar bērnu ratiņiem. Neapstājoties un nenovērtējot situāciju, mammas (arī tēti, vecmāmiņas un citi) drosmīgi stumj uz ceļa bērnu ratiņus, kas nav ne transporta līdzeklis, ne tanks un ne bruņumašīna. Fatālisti? Apbrīnojami, ka var tā paļauties uz likteni un savu lielāko dārgumu pakļaut riskam, vieglprātīgi neizvērtējot, kas notiek uz ceļa. Autovadītājam, kurš atrodas kaut vai 30 metru attālumā un velkas lēni, ir “aukstas kājas”, jo šķērsotāji savu maršrutu veic, it kā atrastos drošā tunelī un, protams, neskatoties pa kreisi vai pa labi.
Labi vien, ka Cēsīs dažviet nevar pabraukt ātrāk par 30 kilometriem stundā, tas glābj mierīgos un prātīgos braucējus, ļaujot laikus pamanīt gan uz ceļa lecošos Ziemassvētku vecīšus, ziemeļbriežus, kamanas un visus pārējos.
Komentāri