Valdošā koalīcija vienojusies par kandidātu Valsts prezidenta amatam. Tas ir jau daudzkārt plaši izskanējušais pretendents augstajam amatam – Egils Levits.
Šo kandidatūru atbalstījuši ne tikai pozīcijas politiķi. Virzīt augstajam amatam E.Levitu aicināja arī bijušie Augstākās Padomes deputāti, kuri 1990.gadā balsoja par Neatkarības deklarāciju. Viņi savā aicinājumā akcentēja, ka E.Levits vairāk nekā 30 gadu garumā sevi apliecinājis kā patiesu Latvijas patriotu, erudītu juristu un zinātnieku, ka viņam bijusi ievērojama loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. “Vēl pirms Atmodas viņš savos darbos argumentēti pamatoja, ka latvieši kā nācija pat pēc ilgajiem okupācijas gadiem nav zaudējuši tiesības uz savu valsti, kuru viņi nodibināja 1918.gadā,” norādījuši “4.maija Deklarācijas kluba” dalībnieki.
Bijušie Augstākās Padomes deputāti vērš uzmanību, ka Atmodas laikā, vadoties no E.Levita koncepcijas, izstrādāta Neatkarības atjaunošanas deklarācija. “Lielu darbu Levits ieguldīja, lai pierādītu 1922.gada Satversmes atjaunošanas nepieciešamību un to, ka Latvijas pilsoņi un viņu pēcteči saglabā savu 1918.gadā nodibinātās Latvijas valsts pilsonību, bet pārējiem, apliecinot savu lojalitāti Latvijai, tā būtu iegūstama tikai likumā noteiktajā kārtībā,” teikts organizācijas izplatītajā paziņojumā.
Masu saziņas līdzekļos gan piesauktas arī ēnas puses, proti, saikne ar “Latvijas ceļu”, kas cilvēkiem nav palicis labā atmiņā un kuru daļa politiķu sauc par šodienas trūkumu sakni. Arī darbošanās Eiropas institūcijās dažkārt pieminētas kā atraušanās no Latvijas procesiem, ne pienesums.
E.Levits ir pazīstams visiem, kas kaut mazliet seko politiskajiem procesiem Latvijā. Tātad par viņu var spriest ne tikai Saeimas deputāti, bet arī sabiedrība. Tas laikam ir viens no būtiskākajiem kritērijiem, izraugoties kandidātu šim valsts augstākajam amatam, taču reizē pieredze liek secināt, ka ne vienīgais. Kaut vai salīdzinot spilgto Vairu Vīķi-Freibergu, kuru iepriekš pazina tikai šauras aprindas, un “savu zēnu”, sabiedrībā pāris gadu desmitus plaši zināmo Raimondu Vējoni. Par kuru cilvēki nosliektos, ja abi pretendētu reizē? Visticamāk, ne jau par V.Vīķi-Freibergu.
Secinājums, protams, ir virspusējs, bet rodas gribot negribot, proti, ne vienmēr publiski labi zināma persona var izrādīties labākais variants. Šoreiz gan nedomāju Levita kungu, bet meklēju sevī atbildi, vai Valsts prezidents būtu jāievēl tā kā līdz šim – simts Saeimas deputātiem-, vai tomēr vispārējās vēlēšanās. Pētījumu aģentūras SKDS aptaujā gada sākumā 77 procenti uzrunāto atzinuši, ka valsts augstākā amatpersona jāievēl tautai, ne parlamentam, tikai 17 procenti pauduši pretēju viedokli. Tātad – ja vien likumdevējs būtu gatavs šādam solim, pilsoņi acīmredzot būtu apņēmības pilni piedalīties vēlēšanās. Iespējams, tajās aktivitāte būtu daudz lielāka, nekā ievēlot Saeimu. Jautājums tikai – ko ievēlētu?
SKDS dati gan vēsta, ka atbalsts tautas vēlētam prezidentam mazliet sarūk. Lielākais tas bijis 2011.gadā, kad 86 procenti aptaujāto gribējuši paši izraudzīties prezidentu, ne uzticēt to parlamentam. (Atceramies, ka tajā gadā Saeima par valsts galvu iebalsoja mūsu novadnieku, Saeimas deputātu, bijušo baņķieri Andri Bērziņu.) Tātad arī gribas secināt, ka vismaz šajā jautājumā sabiedrības uzticēšanās parlamenta deputātiem palielinās, tomēr arī 77 procenti ir augsts rādītājs. Vai tas saruks, domāju, atkarīgs arī no tā, kādus impulsus nākamais Valsts prezidents raidīs Latvijas pilsoņiem, cik viņi jutīsies saprasti, aizstāvēti un cienīti.
Komentāri