Trakam jāpaliek, ja sāc klausīties un, galvenais, klausīt visiem un visam, ko katrs teicis. Visuzskatāmāk to pierāda daudzās teorijas, kā pārtika ietekmē mūsu organismu, veselību, dzīves ilgumu. Un, jo vairāk pārliecinošu, bet pretrunīgu secinājumu un ieteikumu, jo vairāk skaidrs, ka nekas nav skaidrs. Šo atziņu nostiprināja viens no pēdējiem profesora, gastroenterologa Anatolija Danilāna paziņojumiem 15.janvāra raidījumā “4.studija”, ka mūsu, latviešu, mīļās, cienītās, plaši reklamētās, cītīgi vāktās vai audzētās zāļu tējas ir daudz mazvērtīgākas par … kafiju.
Dzert jau varot, sliktāk nebūšot, bet vērtība vien tā, ka tas ir šķidrums, kas mums ikdienā tā vai citādi jālieto. Turpretī kafijas dzeršana četras reizes dienā nodrošinot veselīgākas aknas, stiprākus asinsvadus un mazākus to bojājumus, kā arī stiprāku imunitāti. Tā kā manā ģimenē ir gan kafijas lietotāji, gan pilnīgi tās noliedzēji, reakciju uz šo visiem reizē dzirdēto paziņojumu nav grūti iedomāties. Es, protams, esmu starp tiem, kas varēja uzsist sev uz pleca un nodomāt – pareizi vien ir, ka neklausi ieteikumiem mazāk lietot kafiju.
Un līdzīgi jau ir ar daudziem produktiem: uz kādu laiku noliegšanu piedzīvojis speķis, sviests, kartupeļi, tomāti utt., tad atkal nācis to atdzimšanas laiks, reizēm iegūstot vēl lielāku atzinību un vērtību.
Tiesa, profesoram Danilānam šoreiz nepiekrītu attiecībā par zāļu tējām. Arī manā ģimenē tās bijušas, ir un būs iecienītas. Un kritērijs gluži vienkāršs – pati esmu pārliecinājusies, ka, piemēram, vīgriezes nomierina, piparmētras palīdz iemigt, kumelītes dezinficē, liepziedi noder, kad vajag izsviedrēties.
Uzskatu, ka vislabākais zinātājs, kas mums der, kas neder, ir mūsu pašu organisms. Ja kādu produktu ļoti gribas, tas ļoti garšo – organismam to vajag. To laikam saprata arī mana mamma, kad bērnībā, atceros, ļāva man turēt karotīti zem saldā krējuma strūklas, kas tecēja no piena centrifūgas. Strēbu svaigo kārumu karotīti pēc karotītes, līdz pašai vairs negribējās. Šoziem vienu brīdi grauzu riekstus, tad jutu – organisms tos vairs negrib, roka nestiepjas pēc trauciņa, kur tie iebērti. Savukārt manai mazmeitiņai kādu laiku ļoti kārojās sviesta, viņa to ēda karotēm; tagad pietiek, ja dažkārt tas uzziests uz maizes vai pielikts biezputrai.
Ar ēšanu un dzeršanu ir gluži tāpat kā ar visu citu – ieklausies sevī, un atbilde atnāks pati.
Komentāri