Ja pieminam tradīcijas, tad parasti ar to domājam kultūrvēsturisko mantojumu, sākot ar Dziesmu svētkiem un beidzot ar kapu svētkiem – vai otrādi, kas nu kuram tuvāk dvēselei.
Jebkurā gadījumā tradīcijas jēdziens tiek lietots pozitīvā nozīmē, bet vai tiešām tā ir vienmēr? Vai tas vienmēr ir saistāms ar labo kultūrvēsturisko mantojumu? Vērojot vairākas norises pēdējā laikā, manuprāt, ļoti skaidri top redzams, ka ir kāda tradīcija, kas izaugusi un kļuvusi stipra vēl padomju laikā – proti, valsts lielākā vai mazākā mērā ir pretinieks un to “apspēlēt” ir goda lieta. Padomju laikos valsts cilvēkiem par darbu maksāja maz, bet populārs bija ironiskais teiciens, ka valsts tā maksā, jo katram ir iespējas kaut ko paņemt un aizstiept uz mājām. Tā teikt, daļu “algas” varēja nopelnīt, kaut ko piesavinoties, kaut papīra spraudītes vai ziepju gabaliņu. Turklāt uz valsti ļoti daudzi raudzījās kā uz pretinieku un pat ienaidnieku, un tas nebija atkarīgs tikai no tā, vai cilvēks zināja par okupāciju, izsūtīšanām un koncentrācijas nometnēm. Pietika jau ar to, ka bija labi redzams – valsts atbalsta partijas nomenklatūru, kurai pienākas dažādi papildu labumi, un partijas biedra karte kabatā varēja glābt no atlaišanas pat pēdējo dzērāju un plenci.
Ar vārdu sakot, neievērot likumu bija sava veida tradīcija, ko īstenoja gandrīz visi, atšķīrās tikai iespējas un mērogi. Un vienīgās partijas augstākajos amatos esošajiem valsts lielāko tiesu bija varas, iespēju un labklājības avots, bet kalpošana tautai – liekulīgs sauklis.Šobrīd redzams, ka šī tradīcija daudzviet saglabājusies un kupli sazēlusi, kaut valsts tagad ir pašiem sava. Gandrīz katru dienu uzzinām jaunus faktus par “saimniekošanu” Rīgas domē, un jau šobrīd “apspēlēšanas” mērogi šķiet gluži vai fantastiski. Un, protams, gribas jautāt, kā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ilgus gadus varēja neredzēt likumu pārkāpumus. Bet varbūt negribēja un uzskatīja, ka pārkāpt likumu ir tradīcija, ko nedrīkst lauzt?Tam grūti noticēt, it sevišķi tādēļ, ka Nacionālā apvienība, kuras politiķi ministriju vadīja kopš 2014. gada janvāra, vienmēr bijusi tautiska, nacionāla un apgalvojusi, ka ļoti rūpējas par Latviju un tās iedzīvotājiem. Tomēr, izrādās, likuma neievērošana pēc ministrijas domām visu laiku ir bijusi tradīcija, kuru nevar lauzt. Intervijā diasporas laikrakstiem “Laiks” un “Brīvā Latvija” Ventspils domes opozīcijas deputāts Ģirts Valdis Kristovskis saka: “Jā, ministrs tiešām ļāva Lembergam, kurš ir deputāts un domes priekšsēdis, bet kuram aizliegts vadīt Ventspils domi, rīkoties pēc savas patikas.
Formāli, protams, domi it kā vada Lemberga pirmais vietnieks, patiesībā viss notiek, kā vienmēr noticis. Ar nožēlu jāteic, ka Kaspars Gerhards vienreiz apmeklēja Ventspili, un mēs, opozīcija, lūdzām iespēju ar viņu tikties, bet viņš neatrada laiku. Esam ministrijai rakstījuši ļoti daudz iesniegumu, norādot uz konkrētiem pārkāpumiem un arī uz to, ko par pārkāpumiem paudusi Augstākā tiesa. Ne ministrijas juristi, ne ministrs neizrādīja ne mazāko gribu kaut ko darīt, aizstāvēt labu pārvaldību vai atklātību domes darbā. Atbildes, jāteic, bija vienkārši šausmīgas, nostāja bija aptuveni tāda – mēs jau saprotam, ka ir pārkāpumi, mēs saprotam, ka tas ir nepareizi un prettiesiski, bet, ziniet, Ventspilī ir tādas tradīcijas, tāpēc mēs neko nevaram darīt.” Atbalsts partijām, kuras iejauktas lielākos vai mazākos korupcijas un prettiesiskas rīcības skandālos, liecina, ka arī daudzu vēlētāju attieksme ir līdzīga – likumi ir jāpārkāpj, kā gan citādi, tos taču nepārkāpj tikai naivie, bet pārējie noteikti ir liekuļi. Pārsteidz, ka tajā pašā laikā arī “tradīciju” aizstāvji dusmojas uz valsti un pārmet tai neizdarīto vai aplami darīto. Acīmredzot joprojām mēs bieži vien nesaistām savu attieksmi pret šīm “tradīcijām” ar to, ka valstij neklājas tik labi, kā mēs to gribam.
Komentāri