Sen vēsturē laiki, kad pilsētiņā ieradās cirks un ne tikai bērni skrēja to skatīties. Kur gan vēl varēja redzēt ugunsrijējus, žonglierus un mācītus dzīvniekus. Nemaz nerunājot par klauniem. Viņu joki, dumji vai rupji, tika uzņemti ar aplausiem. Tagad retu reizi kaut kur iegriežas cirks. Un nav jau arī vajadzības, jo ir televizors, internets, kur var redzēt gan skumjas izrādes, gan absurdas traģikomēdijas. Par biļeti nav jāmaksā, cik vien par elektrību un mēneša tarifs par elektronisko saziņas līdzekļu izmantošanu. Toties var sēdēt dīvānā, smieties vai raudāt.
Nevar saprast, vai dzīve kļūst vieglāka, garlaicīgāka, vai rūpesti tā nospiež, ka ik dienu ievērību gūst jaunumi, par kuriem droši var teikt – jo trakāk, jo labāk. Kādreiz, kad divi puikas sakāvās vai sastrīdējās smilšu kastē vai ballē meitenes dēļ, apkārtējie vēroja ar līdzjūtību abus. Skaidrs, nav iemācījušies vispārpieņemtu pieklājību, bet ko var gaidīt no ielas puikām. Kad divas sievas apmainījās stingrākiem vārdiem, arī vērtējums bija skaidrs – abas labas. Tā bija kādreiz.
Tagad katru dienu stāsta, televīzijā rāda, internetā pauž viedokļus par diviem, laikam taču vīriem, vismaz vecuma ziņā par viņiem tā var teikt, kuri viens otru publiski apvaino, it kā atklāj agrāk slēptu patiesību un nevar vien rimties, kamēr podiņā būs palikusi tikai darva.
Politiskā arēna izkonkurējusi cirka arēnu. Un te atklājas latviešu teātra mīlestības un aktiermeistarības, arī dzejnieku gēns. Ilgi snaudis, bieži vien sprostots, nu izlauzies un dzirksteļo jaunākajās paaudzēs. Māksla un politika ir spēle. Abām ir dažādi līmeņi un kvalitātes. Bet skatītājam un vēlētājam patīk primitīvais, raupjais, neglancētais. Kā cirkā, kad klauns viens otram sit pa galvu, visi smejas. Tikai, ja cirkā tā drīkst darīt, jo žanrs to atļauj, tad politikā… Bet cilvēks, vienalga skatītājs vai vēlētājs, kad smejas, jūtas laimīgs, aizmirst rūpes un likstas. Tad viņa atvērtajā domu plūsmā bez grūtībām var iepludināt pārliecību, kas ļoti bieži ir tālu no patiesības.
Ja nevari sevi pierādīt ar darbiem, kāds politikānis trenējas skrējienā pie citzemju diplomātiem, varbūt viņi atvērs vārtus, paslavēs. Pašu bauri jau nenovērtē. Vai nav komēdijas vai cirka numura cienīgs sižets?
Klauni, komedianti ik uz soļa. Brīžam tas patiesi nogurdina. Un… tā notiek visā pasaulē. Nav pat jāskatās pāri okeānam. Beidzoties kandidatūru pieteikšanas termiņam pirms Ukrainas prezidenta vēlēšanām, aptaujās vadībā izvirzījies komiķis Volodimirs Zeļenskis, kas valsts galvu spēlējis ukraiņu televīzijas seriālā, bet tagad reālajā dzīvē apsteidzis līdzšinējo favorīti Jūliju Timošenko, kā arī pašreizējo prezidentu Petro Porošenko.
Smieklīgi, vai ne. Bet kaut kā…
Komentāri