Latvijā nav iegājies lietot terminu “vietējā kopiena”. To ikdienā aizstāj ar, piemēram, no pagasta, pilsētas nosaukuma darinātu apzīmētāju vai vienkārši saka – iedzīvotāji. Taču ikdienas dzīvē un norisēs vietējā kopiena ir tā, kas nosaka, kā kas notiks, kas visiem vajadzīgs tagad, kas nepieciešams nākotnē. Vietējā kopiena nav vietējā vara, tie ir visi, kuri dzīvo noteiktā vietā.
Mēdz jau ironizēt, ka vajag tikai zināt, kuram cilvēkam pagastā kaut kas jāizstāsta, lai drīz zinātu visi. Un tā bijis visos laikos. Ziņas apskrēja apkaimi tikpat ātri, cik šodien internetā ierakstīta vēsts. Tad katrs kaimiņiem varēja paust savu attieksmi pret jaunumu, veidojās kopīgs viedoklis un arī rīcība, ja kas bija jādara.
Tagad, šķiet, visi visu zina, ja vien ir viedtālrunis. Izrādās, tā gluži nav. Un piemērs tam ir notikušais ar Priekuļu tehnikumu. Ministru kabinets pieņēma lēmumu par Cēsu profesionālās vidusskolas un Priekuļu tehnikuma apvienošanu, jaunajai izglītības iestādei dodot Vidzemes vārdu. Kad viss juridiski izdarīts, pēkšņi sarosījās sabiedrība – priekulieši, tehnikuma bijušie audzēkņi. Viņi pauž neizpratni, sašutumu, aizvainojumu – kā drīkst vairāk nekā simts gadus cienījamas lauksaimniecības izglītības iestādes vārdu, kuru augstā prestiža dēļ zina visā Latvijā, iznīcināt. Vienkārši nomest un aizmirst.
Priekuliešus var saprast. Taču, ja runājam par vietējo kopienu, ir tikai viens jautājums. Kad sabiedrība uzzināja, ka Cēsu un Priekuļu profesionālās izglītības iestādes apvienos? Kad par kompromisu, ka nosaukumā likt ne Priekuļu, ne Cēsu, bet Vidzemes vārdu? Nudien negribas ticēt, ka tehnikuma kolektīvs neko nezināja. Tāpat kā tam, ka vadība dzīvoja tik mēmi un neteica ne pušplēsta vārda. Varbūt neticēja, ka tā notiks? Varbūt ar tehnikumu saistītie klusēja, uzskatot, ka tāpat neko nevar darīt, bet vismaz jāsaglabā darbs?
Priekulieši, ne tikai tehnikumieši, vienmēr lepojušies ar savām saknēm, ar prasmi kopīgās intereses izvirzīt centrā. Kāpēc šajā reizē, tad, kad varēja ko izdarīt, kopiena klusēja?
Nevar noliegt, ka tehnikumam pēdējos gados pietrūcis stratēģijas, prasmes piedāvāt un ieinteresēt jauniešus mācīties tieši te. Nu ja, kāpēc sevi apgrūtināt, ja audzēkņu skaitu varēja palielināt, pievienojot Jāņmuižas, tad Ērgļu skolas. Ironiski, bet vairs nav, ko pievienot, jāapvienojas, un taps kas jauns.
Nākamais Priekuļu tehnikumam būtu 110. mācību gads. Teikums izklausās kā no nekrologa. No malas izskatās, ka aprakstītais pats vien bijis pārāk samierniecisks, varbūt vienaldzīgs, naivs, neizdarīgs, kūtrs, pašpaļāvīgs un reizē pašpārliecināts. Vietējā sabiedrība varēja daudz izdarīt. Bet laikus.
Komentāri