Pirms gada, kad intervēju Egilu Levitu, toreiz vēl Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi, viņš sacīja: “Eiropas Savienības dalībvalstu demokrātijas un tiesiskuma standarts ir noteikts Līguma par Eiropas Savienību preambulā un 2.pantā.(..) Novirzes no šī standarta uz leju, ja lielos vilcienos valsts tomēr paliek demokrātiska un tiesiska, ir “demokrātijas un tiesiskuma defekti”. Šīs novirzes var būt gan apzinātas, iestrādātas likumdošanā, gan neapzinātas un slēptas, kas īstenojas šim standartam neatbilstošā praksē.(..) Latvijas demokrātijai un tiesiskumam, salīdzinot ar minēto standartu, ir daži defekti. Tos var iedalīt divās lielās grupās: ļaunprātīgi radītie un sistēmiskie defekti.”
Gada laikā diez vai kas būtiski ir mainījies, bet Latvija tomēr ir demokrātiska un tiesiska valsts-par spīti minētajiem defektiem, kuri neapšaubāmi sastopami daudzās jomās, arī veselības aprūpē. Šķiet, skaļākais un arī šokējošākais ir skandāls ar Rēzeknes slimnīcas ārstu Georgiju Tihonovu, kas slimnīcā neuzņēma infarkta slimnieku, kurš nesniegtās ārstēšanas dēļ nomira, bet insulta slimnieces, kuru arī ārsts vēlējās sūtīt uz mājām, dzīvību izglāba tikai tuvinieku neatlaidība. Grūti spriest, vai tas tā varēja notikt “sistēmiska defekta” dēļ, vai arī pie vainas ir ārsta raksturs un attieksme pret cilvēkiem. Par to lems tiesa un arī slimnīcā izveidotā komisija, bet acīmredzot darbu Tihonovs zaudēs.
Tomēr šie traģiskie stāsti vedina jautāt par attieksmi Latvijas veselības aprūpē pret gados vecākiem pacientiem. Protams, demokrātiskā un civilizētā valstī nav iespējami un iedomājami likumi vai noteikumi, kas paredzētu neārstēt gados vecākus pacientus, jo to ārstēšanai izlietotā nauda tiktu uzskatīta par nelietderīgi tērētu. Tiesa gan, Latvijā eidžisms (no angļu val. age – vecums; eidžisms – diskriminācija pēc vecuma, jo cilvēks vecāks, jo nevērtīgāks) zeļ un plaukst, kaut gan skaļi par to tā īpaši nemēdz runāt. Tomēr šaubos, vai, piemēram, kāda augstākstāvoša institūcija mutiski dotu norādes slimnīcām tikt vaļā no gados vecākiem cilvēkiem.
Tad kādēļ par to rakstu? Notikumi Rēzeknes slimnīcā lika atcerēties divus līdzīgus gadījumus draugu ģimenēs, pirmais notika pirms dažiem gadiem galvaspilsētā, otrais – nesen kādā mazpilsētā.
Sieviete vecumā “septiņdesmit ar astīti” regulāri gāja uz pārbaudēm pēc vēža operācijas. Nedēļas trīs pēc kārtējās pārbaudes, kurā tika apgalvots, ka viss ir kārtībā, recidīva nav, sievietei kļuva slikti un sākās ļoti stipras sāpes vēderā. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests viņu aizveda uz vienu no lielajām slimnīcām, meitai pasakot, ka droši vien sākušās nopietnas problēmas ar iekšējiem orgāniem. Slimnīcā iedeva pretsāpju zāles, sacīja, ka jāvēršas pie ģimenes ārsta, un pacienti izrakstīja. Sāpju lēkme atkārtojās jau pēc dienas, atkal “ātrie”, atkal slimnīca, zāles un izrakstīšana. Jau otrajā reizē “ātrās palīdzības” mediķi meitai sacīja, ka varētu būt vēža recidīvs. Sievietei kļuva aizvien ļaunāk, kad kundzi gados uz slimnīcu aizveda jau trešo reizi nedēļas laikā, meita uzrakstīja sūdzību slimnīcas galvenajam ārstam. Tālāk viss notika neticami ātri, pacienti nākamajā dienā neizrakstīja, bet gan vienas dienas laikā veica visus nepieciešamos izmeklējumus un šoreiz noteica diagnozi: vēža recidīvs, pēdējā stadija. Sekoja operācija, sieviete nodzīvoja vēl apmēram mēnesi. Protams, meita varēja vērsties Veselības inspekcijā, lai noskaidrotu, vai tiešām recidīvs mēneša laikā var attīstīties līdz ceturtajai stadijai, kāpēc bija nepieciešama sūdzība, lai slimnīca pacenstos noteikt diagnozi. Šoks, kā tas noticis, bija tik liels, ka meitai spēka sūdzēties vairs nebija. “Izskatījās, ka slimnīca vienkārši negribēja ņemties ar vecu cilvēku. Pat “ātrajiem” gandrīz uzreiz bija skaidrs, kāda ir diagnoze, kad mediķi uzzināja par vēža operāciju, bet slimnīcai par to nebija nekādas intereses,” viņa sacīja. “Acīmredzot Latvijā vismaz veselības aprūpē cilvēki tiek vērtēti pēc tā, kādus nodokļus var samaksāt, un pensionāri netiek uzskatīti par cilvēkiem, bet par nastu,” – tāds bija meitas secinājums.
Otrs gadījums savā ziņā līdzīgs – pensionārei vecumā krietni virs astoņdesmit gadiem bija ļoti slikta pašsajūta, vemšana, sāpes vēderā. “Ātrie” ieteica vērsties pie ģimenes ārstes, bet sirmgalve nekur vairs nespēja aiziet, savukārt ģimenes ārstei mājas vizītei laika nebija, arī pieraksts jau bija pilns. Tikai pēc tam, kad dēls solīja sūdzēties Veselības inspekcijā un atgādināja, cik mātei ir gadu, ģimenes ārste vakarpusē ieradās. Ieraudzījusi pacienti, viņa nekavējoties izsauca neatliekamās palīdzības mediķus, sievieti aizveda uz slimnīcu un operēja. Jāpiebilst, ka tas nebija “tikai apendicīts” un ka sirmgalve nodzīvoja vēl aptuveni mēnesi.
Abos gadījumos tuviniekiem radās sajūta, ka attieksmi galvenokārt noteica pacientu vecums. Jāpiebilst, ka “ātrie” parasti ir zinoši un viņu diagnozes, kuras, protams, tiek izteiktas vien kā iespēja, lielāko tiesu slimnīcās apstiprinās – ja vien ārstniecības iestādes pacientus neizraksta jau pēc dažām stundām, tā īsti neko nenoskaidrojot. Vismaz personīgā pieredze saskarsmē ar neatliekamo medicīnisko palīdzību līdz šim liecina, ka tajā strādā profesionāli mediķi. Cits jautājums, cik un ko viņi drīkst darīt un vai viņu darbam vienmēr ir jēga, ja slimnīcas nelabprāt redz gados vecākus pacientus.
Komentāri