Tuvojas ikgadējā Lielā talka, labi iesākta akcija, kurā var sakopt kādu senu parku vai pilskalnu, atbrīvot no krūmiem dižkoku, izveidot ko jaunu, labiekārtot, iestādīt, nokrāsot. Taču ar katru gadu Lielā talka arvien vairāk pārvēršas par pasākumu, kurā tie, kuri savu mājas apkārtni jau sakopuši un paši nemēdz piemēslot, vāc, atvainojiet, sūdus aiz tiem, kuri piemēslo vienmēr, visur un to darīs arī turpmāk. Un neceriet, ka šie ļautiņi lasīs skaistos plakātiņus, aicinājumus avīzēs un pakļausies pāraudzināšanai!
Cēsīs, Valmieras ielā, pirms dzelzceļa pārbrauktuves kreisajā pusē ir zemes ceļa atzars, kur jau krietni pirms talkas krājas īpašie maisi ar atkritumiem. Kaudze aug un papildinās ar jauniem maisiem, ļaujot apjaust baiso patiesību – tie visi ir kāda vai kādu izmestie, nomestie, izbērtie atkritumi. Pirms gada maisu kaudze bija mazāka, vēl pirms pāris gadiem tur bija salikti labi ja desmit maisi.
Kaut kas ir jāmaina, jāizvēlas sistēma, kur ar 20 procentu enerģiju savāksim 80 procentu atkritumu, nevis otrādi. Uzdevums nav atkritumu savākšana. Uzdevums ir mainīt iedzīvotāju paradumus. Nesen sociālajos tīklos izskanēja doma, ka civilizētajā Eiropas sabiedrībā cilvēks nav dārzenis, kur viens sapuvušais sagandē pārējos. Eiropā veselie dziedē sapuvušos. Brīvā sabiedrībā cilvēks mainās uz labu. Lēni, pamazām, bet mainās.
Pārsteidzoši, arī citur pasaulē attīstās “trash-tag” kustība, kas nozīmē – sakop un dalies ar foto “pirms” un “pēc”. Entuziasti sakopj ceļmalas Vācijā, jauns indietis sakopj kādu stūrīti savā pilsētā… Kustība pamazām izplatās, un to veicina atzinība, ko talkotājs iegūst, daloties ar foto un savu stāstu. Piemēram, kāds amerikāņu jaunietis raksta: “Savā dzimšanas dienā nolēmu paņemt atkritumu maisus un doties ārā vākt atkritumus. Savācu pilnus četrus maisus. Parasti esmu pret lielīšanos sociālajos tīklos ar saviem labajiem darbiem, bet šajā gadījumā esmu simtprocentīgi “par”. Vairosim labos darbus pasaulē!”
Pagājušajā gadā Latvijā parādījās līdzīgs izaicinājums, kuru vietnē “Twitter” atzīmēja ar mirkļbirku #navjaugrūti. “Nav jau grūti” izaicinājuma doma bija tāda, ka, dodoties pastaigāties, var paņemt līdzi maisiņu, kurā salasīt atkritumus, ko atrod pa ceļam. Rezultātā ir gandarījums- kaut nedaudz padarīts vides sakopšanā.
Tomēr Lielā talka neder par plāksteri sirdsapziņai. Tūkstošiem cilvēku savāktais, ar pašvaldības vai kāda uzņēmuma atbalstu uz atkritumu poligonu aizvestais ir piliens kopējā atkritumu lavīnā, kas ar katru gadu pieaug. Iespējamais risinājums būtu ne tikai plastmasas pudeļu, bet arī citu plastmasas, stikla vai metāla iepakojumu depozīts. Utopija? Kāds ir jūsu variants?
Komentāri