Mēdz sacīt, ka pilnmēness laikā cilvēki bieži runā un dara lietas, par kurām atliek vien pabrīnīties. Protams, politiķi nav izņēmums, bet pēdējos
gados sāk izskatīties, ka politikas pilnmēness sindroms ir ne tikai ieildzis, bet arī aug augumā.
Šķiet, paši redzamākie piemēri ir ASV prezidents Donalds Tramps. Par viņa ideju nopirkt no Dānijas Grenlandi varēja pasmieties kā par asprātīgu anekdoti, un gribējās pajautāt, vai ASV prezidents neplāno nopirkt, piemēram, Korsiku no Francijas. Savukārt Trampa ideja tikt galā ar viesuļvētrām, izmantojot mazas atombumbas, šausmās lika sastingt. Tomēr ne visas prezidenta idejas pirmajā brīdī liekas tik trakas, piemēram, piedāvājums Lielbritānijai tūlīt pat noslēgt ar to visizcilāko un lielāko tirdzniecības līgumu ASV vēsturē, ja briti aizies no Eiropas Savienības (ES) bez jebkādas vienošanās, varētu likties pat kārdinošs. Britu premjers Boriss Džonsons par šo Trampa ideju ir sajūsmā. Tiesa, ne visi britu politiķi, arī viņa partijā, ir tik pārliecināti, ka tā ir laba ideja un ka tas tā tiešām notiks. Vieni netic Trampa solījumiem, jo viņš uzskata, ka Amerika stāv pāri visiem un visam un ir sācis tā dēvēto tirdzniecības karu ne tikai ar Ķīnu. Otri baidās, ka Tramps piespiedīs britus atteikties no ES stingrajām prasībām pārtikas kvalitātei un kopumā spiedīs arī atteikties no sociālās valsts modeļa, graujot ekonomiku un ievazājot Apvienotajā Karalistē “mežonīgo amerikāņu kapitālismu”. Tas varētu nozīmēt bezmaksas medicīnas, lauksaimniecības un finanšu sektora skarbas pārmaiņas, ienākot Lielbritānijā amerikāņu uzņēmējiem ar saviem paradumiem.
Tiek minēti četri iemesli, kādēļ “gadsimta darījums” varētu izrādīties tikai māņi. Pirmkārt, savas prezidentūras laikā Tramps nav noslēdzis nevienu tirdzniecības līgumu, tieši otrādi – ir tos sarāvis, turklāt viņš vienmēr cenšas uzspiest tikai savas vajadzības un intereses, un sākotnējās prasības visu laiku tiek papildinātas, līdz prasības vairs nav izpildāmas, neapdraudot valsti, kurai tās tiek uzstādītas. Otrkārt, ASV kongresam tāds līgums jāratificē, bet tajā ir milzīgs un iespaidīgs lauksaimnieku lobijs, kas savukārt nozīmē, ka britu lauksaimnieki var nonākt bankrota priekšā un valsti pārpludinās apšaubāmas kvalitātes amerikāņu pārtika. ASV kongresā ir arī ietekmīgs īru lobijs. Ja “Brexit” rezultātā starp Īriju, kas ir ES, un Ziemeļīriju, kas ir Lielbritānijas sastāvā, tiks novilkta stingra robeža un tiks pārkāpts pamiera līgums, nekāda tirdzniecības līguma nebūs – par to jau ne reizi vien ir brīdinājusi Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi. Un minētie ne tuvu nav visi iemesli, kāpēc tāds līgums izskatās maz ticams un zibenīga “gadsimta līguma noslēgšana” drīzāk ir mānīšanās, lai neteiktu, ka tie ir klaji meli.
Mierinājumam varbūt var piebilst, ka, redzot, cik tas nav vienkārši – aiziet no ES –, eiroskeptiķi ir atmetuši ideju par aiziešanu no ES un tās sagraušanu, vietā liekot ideju par nopietnu reformu nepieciešamību. Eiroparlamentā eiroskeptiķi ir izveidojuši savu frakciju Identity and Democracy, lai cīnītos par, viņuprāt, nepieciešamajām reformām.
Protams, Tramps un Džonsons nav vienīgie politiķi, kurus ķēris “pilnmēness sindroms”. NATO dalībvalsts Turcija, kura militārajā jomā sākusi lielo draudzēšanos ar Krieviju, arī nebeidz pārsteigt un rada bažas par drošību Eiropā. Un, protams, tie nav vienīgie apdraudējumi.
Uz nemierīgās Eiropas, arī pasaules fona, Latvija ir tāda kā miera osta. Ir tikai vispār zināmi politiķu strīdi. Proti, nesaprašanās gandrīz visos jautājumos un gaidāmā nopietnā cīkstēšanās par nākamā gada valsts budžetu. Premjerministrs Krišjānis Kariņš par to saka, ka katrs no pieciem valdības partneriem grib “visu vai neko”. Jā, veselības aprūpei un skolotāju algām naudas būs vairāk, bet šobrīd nevar pateikt, cik tās būs. Turklāt algu palielinājums uzreiz neatrisinās 500 skolotāju trūkumu vai to, ka speciālistu deficīts, piemēram, Rīgas 2. slimnīcā cilvēkiem ar lauztām rokām vai kājām, guļot palātā, uz operāciju jāgaida aptuveni nedēļa. Līdzīgus piemērus varētu minēt vēl un vēl, bet ir arī skaidrs, ka visām vajadzībām naudas nebūs un tajā nevar vainot tikai un vienīgi Krišjāņa Kariņa valdību. Manuprāt, vēlētāji var ietekmēt to, vai lēmumi valdībā un arī parlamentā tiks pieņemti saskaņā ar veselo saprātu, vai arī katrs pieprasīs “visu vai neko”. Nav jau tā, ka politiķi līdz šim nekad nebūtu pakļāvušies vēlētāju spiedienam, atliek cerēt, ka “pilnmēness sindroms” nepārņems arī vēlētāju prātus.
Komentāri