“Šodien darbā nebūšu. Esmu slims. Turieties!” – vārdi, kas parādās telefona ekrānā. Pirms trīs gadiem Cēsīs rīkotajā konferencē “Cilvēkfaktors” pasākuma vadītājs Haralds Burkovskis šādi īsi un kodolīgi raksturoja jauno paaudzi, kuru no vienas puses dēvējam par brīnumbērniem, kam darba tirgus vēl neesot gatavs, no otras puses, par paaudzi, kas neapjauš, ko nozīmē juridiski noslēgtas darba attiecības. Tobrīd man šķita – ai! Ko nu ākstās? Vai tad tiešām kāds tā dara? Izrādās, dara gan.
Dzīvojam tikai vienreiz, un vienmēr kāda balss čukst, ka jādzīvo ar prieku, jāmeklē līdzsvars, jāplūst “pa straumi” un darbam jābūt kā hobijam, tad tas nekad nebūs par nastu. Šis amerikāniskais stulbums jauniešos iezīdies līdz kaulam kopā ar savas dzīves publiskošanu sociālajos medijos, turklāt neredzētos apmēros. Tā maizes garoziņa, ko piesauc vecāki, lai paliek tiem, kas baidās uzdrīkstēties sasniegt reibinošus karjeras augstumus, jo jaunā zvaigzne vēl pasaulei parādīs, kā pareizi jādzīvo! Taču patiesībā daudzi no jaunajiem cilvēkiem nemaz neapjauš, kādu ļaunumu šāda vieglprātība nodara ja ne viņiem pašiem, tad kolēģiem, pat sabiedrībai kopumā. Kā smejies – viens šāds vieglprātis ieguvis iesnas, bet klepo viss uzņēmums.
Jau ilgstoši sociālie pētnieki signalizē, ka šāds pašapmāns – dzīvē jādara tikai tas, kas pašam tīk – noved pie salauzta indivīda. Greznību nedomāt par rītdienu var atļauties tikai viens procents pasaules iedzīvotāju. Parasti tie ir multimiljonāru bērni, kuri agrāk vai vēlāk pārņems vecāku iestrādes, protams, arī finanses. Un pat tie pie darba radināti no bērna kājas, sūtīti skolās, kurās ir augsti standarti, stingras prasības un dzelžaina disciplīna.
Pārējie bagātnieku dzīvesveida alkstošie jaunieši klimst pa pasauli, meklējot laimi, un, tikko vienās kurpēs kļūst neērti, iemet tās kaktā, roku pastiepjot pretī it kā jaunai, reibinoši skaistai ilūzijai, ka līdz ar jaunu darbu, ceļojumu, fotogrāfiju, bloga ierakstu dzīve iegūs patieso jēgu. Un, kad dzīves trešais gadu desmits jau iet uz beigām, nav ne mājas, ne ģimenes, ne darba, ne naudas, par ko maizi nopirkt. Palikusi tikai atpazīstamība, kurai pateicoties tūkstošiem sekotāju vēlas uzzināt, kā tev, draudziņ, neiet. Savukārt tie retie jaunieši, kuriem pietika prāta vispirms strādāt un tad celt savas dzīves standartus, trīsdesmit gados jau daudz ko ir sasnieguši.
Dažbrīd pat nesaproti, smieties, pārlaižot acis nesen kā ievietotajām fotogrāfijām no pēdējās ballītes, kur slimotājs izskatās pagalam veselīgs, vai tomēr raudāt, ka jaunieši cilvēkus vecumā 40+ noraksta, uzskatot, ka tie no sociālajiem medijiem neko nesajēdz. Ar to vēl viss nebeidzas, parādās ieraksti personīgajos memuāros, cik spraigi norit slimnieka privātā dzīve. Kā vieds, mūžu nodzīvojis sirmgalvis, kuram piestāv dalīties veiksmīgas dzīves noslēpumos, jaunietis dalās pieredzē, kā labāk dzīvot, ēst, atpūsties, krāt spēkus un izvadīt šlakvielas. Tikai jautājums – kam tas viss? Jaunai īsziņai, jo nekur jau darbā ilgstoši noturēties nevar?
Aklie sekotāji mērāmi tūkstošos, un tie ir tādi paši. Bet kā ar atbildību un elementāru pieklājību pret darba devēju, kolēģiem, varbūt pat savu ģimeni? Attieksme pauž – lai jau sitas kā pliki pa nātrēm! Gan jau kaut ko izdomās. Īsti nekad nebijis likumīgās darba attiecībās, tāds viendienītis pat nezina, ka jāatver slimības lapa un par nenākšanu uz darbu algu nemaksā. Skumīgākais visā ir tas, ka jaunais cilvēks pat nepamanīja, ka turpat zem kājām, dubļos iemīta, aizmirsta un pamesta, palikusi sirdsapziņa, kas sen jau vairs nereaģē.
Komentāri