Dzimšanas diena tiek gaidīta, un tā allaž saistās ar pārdomām. Gan par to, kas bijis, gan jo vairāk – kas būs, ko gribētos. Tas ir brīdis, kad gribas pārkāpt kādam neredzamam slieksnim, lai piepildītu ieceres, lai sajustos laimīgāks. Tāpat ir Latvijas dzimšanas dienā.
Kaut ārā pelēks rudens, domas saistās ar padarīto un turpmāk darāmo. Kāda mums šodien ir Latvija, kādu gribam redzēt tās nākotni.
Līgatniete, senioru kluba vadītāja Rasma Johansone:
“Mēs ikdienā neesam iemācījušies novērtēt to, kas mums ir, to, ko dara citi, arī valdība. Nav pasaulē valsts, kurā nebūtu problēmu, kurā visiem šķistu, ka dzīve ir nevainojama. Mums patīk redzēt un runāt par slikto, par neveiksmēm. Mums labi padodas noniecināt gan labos, gan sliktos darbus. Ceru, ka Latvijā būs vairāk gudru, jaunu cilvēku, kuri ne tikai paši domā, ka ir gudri, bet izprot to, kas notiek pasaulē, Latvijā, kuri gatavi iesaistīties un darīt.
Saudzēsim to labo, skaisto, kas mums ir! Mums ir miers un klusums, atliek tikai dzīvot. No pašu domām un darbiem atkarīgs, kāda uzplauks Latvija. Zinu – tā uzplauks.”
Stalbēniešu Madaras un Māra Lasmaņu ģimenē aug Maija. Meitai būs pieci mēneši. Madara atzīst:
“Latvija – tā ir šī zeme, cilvēki, latviskās vērtības. Lāčplēša dienas noskaņā tieši domāju par valsts vēsturi un šodienu. Esmu pārliecināta, lai vai ko runājam par savu valsti, krīzes brīdī mēs sadotos rokās, lai tāpat kā pirms simts gadiem to aizstāvētu.
Gribas ieaudzināt meitai zemes mīlestību, arī zaļo domāšanu. Latvija taču esam mēs paši, un katrs to veidojam. Kāda tā būs, kad Maija izaugs, atkarīgs no mums, vecākiem, visiem, kuri te dzīvojam. Pabraukājot pa Eiropu, redzu daudz nesakoptu vietu, mūsu Latvija ir daudz skaistāka, tīrāka. Tā jāsaudzē.
Man Latvija ir vecvecāku mājas, kurās esmu izaugusi. Meitai ir manas vecāsmammas vārds, un tās ir saknes. Latvija – tās ir latviskās tradīcijas. Drīzumā meitiņai rīkosim krustabas.
Brālis dzīvo Anglijā, neplāno atgriezties un ar dzīvi ir apmierināts. Bet, kad stāstām, kā ģimenē kopā cepām kliņģeri, kā svinējām dzimšanas dienu, dzirdu: “Jums gan forši, visi kopā.” Latvijā savējo blakus pietrūkst.”
Agnis Ratniks, mācās Cēsu Valsts ģimnāzijā, dejo deju kolektīvā “Kande”:
“Latviju vislabāk raksturo tās kultūra. Jau vairākus mēnešus ar deju kolektīvu veidojam uzvedumu “Spēlēju, dancoju”, kas ir latviskā caurstrāvots. Arī caur deju iepazīstu, izjūtu tradīcijas, kas atgādina par valstiskumu un Latviju. Mūsu Dziesmu un Deju svētki ir mūsu spēks. Tos apbrīno citas tautas.
Latviešu pašapziņu ir veidojusi tautas kultūra. Kad latvieši kopā dzied, nav nekā patriotiskāka. Kāda Latvija būs nākotnē, to neiespējami paredzēt. Dzīvojam laikā, kad apkārt ir tik daudz informācijas, attīstās tehnoloģijas.
Gribu redzēt Latviju kā sakārtotu, tiesisku un ļoti veselīgu valsti, kurā cilvēki jūtas laimīgi un uzticas savai valstij.”
Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas draudžu mācītājs Intars Jonītis:
“”Jaunās Derības” vārdiem runājot, gan mūsu pašu sīkākos darbus, gan visgrandiozākos veikumus patiesi lielus dara vienīgi ticība, cerība un mīlestība. Lūk, es teiktu, arī galvenais iemesls, kādēļ mūžam nerims varoņu gars! Lūk, kādēļ liels, dižens un mūžīgā piemiņā ierakstīts arī mūsu karavīru, mūsu brīvības cīnītāju veikums un vārds, jo viņiem bija sirdis, kurās dega ticība, cerība un mīlestība. Trīs lietas – patiesa ticība, cerība un mīlestība – katram jāpieņem savā dzīvē, tad arī valstij atmirdzēs saulaina rītdiena.”
Komentāri