Ziemassvētki ir ziedošanas akciju laiks, turklāt ziedot varam ne tikai naudu, bet arī savas zināšanas, darbu un laiku. Arvien biežāk izskan aicinājums būt atbalstošiem ne tikai svētku laikā, bet arī ikdienā. “Druva” uzrunāja dažādu profesiju pārstāvjus, uzklausot viedokli par ziedošanu un iespēju to apvienot ar ikdienas dzīvi, ģimeni un darbu.
Inese Liberte, pašnodarbinātā: “Vienmēr pievēršu uzmanību tam, lai mani labie nodomi nenodara pāri ģimenei. Ja ziedojam mantas vai naudu, tad no tā, kas paliek pāri pēc tam, kad esam parūpējušies par ģimenes vajadzībām. Laba iespēja ir drēbju un apavu nodošana ziedojumu vietās. Ja iesaistos brīvprātīgajā darbā, tad tajā laikā, kas paliek pāri no maniem ikdienas pienākumiem. Dažkārt gan brīvprātīgā darbošanās tik ļoti uzlādē, ka dod vēl vairāk enerģijas pašas darbiem un var izdarīt pat vēl vairāk. Tomēr, manuprāt, ziedot no tā, kā pašam nepietiek, ir neprāts, jo būtībā pasaule tiks galā pati ar savām lietām, galvenais tikt ar savu dzīvi galā. Ja tas izdodas, ir lieliski palīdzēt tiem, kuriem tajā brīdī neizdodas. Es ļoti vērīgi ieklausos cilvēkos, jo reizēm mēs pat nejūtam, ka kādam ir slikti un nepieciešama palīdzība, ir tik labi to ieraudzīt un izlīdzēt. Tas no manis neprasa daudz. Gribētos, ka mēs viens otru saredzam un sadzirdam – pat bez vārdiem.”
Katrīna Jurciņa, fotogrāfe: “Mēs ģimenē diezgan regulāri cenšamies kādam palīdzēt ar emocionālu vai materiālu atbalstu. Labs darbs, laba attieksme pret līdzcilvēkiem, pret jebkuru citu dzīvu radību, tai jābūt kā ikdienai. Vismaz man un manai ģimenei tā ir. Tas ir sirdī – palīdzēt tuviniekiem, cits citam. Tas rada prieku un dvēseles lidojumu. Un nebūtu pareizi uzskatīt, ka tikai Ziemassvētku laikā mums pēkšņi jākļūst devīgiem. Piedalos labdarības projektos, tāpat mantas, kas ir labas, bet mums vairs nav nepieciešamas, cenšos nevis pārdot, bet atdot. Būtiski ir saredzēt, kam tas nepieciešams, un dalīties. Tā ir iemācījuši vecāki, un tā turpinām arī mūsu ģimenē.
Es strādāju darbu, kuru ļoti mīlu un kas dod neaprakstāmi daudz pozitīvu emociju. Un ar šīm emocijām un prieku vēlos dalīties. Tomēr saprotu, ka ir cilvēki, kuri tik daudz strādā, ka viņiem maz laika atliek ģimenei, kur nu vēl labdarībai. Pati laiku labdarībai neplānoju – laiks labam darbam tāpat kā ģimenei nāk no sirds. Tas ir tāpat, kā nedomāt, kad apciemot draugus – kad to vēlas, tad arī jādara.
Tajā pašā laikā ir izveidojušās arī savas tradīcijas. Man ir īpaši bērni, pie kuriem cenšos aizbraukt vismaz četras reizes gadā, arī Ziemassvētkos. Tam tiešām atvēlu laiku, ieplānoju, jo apdomāju, kā iepriecināt un pārsteigt. Šīs satikšanās un sarunas man ir ļoti īpašas.”
Ineta Ozoliņa, starptautiskā “Y’s men” sieviešu kluba Cēsis prezidente: “Ir ļoti laba sajūta, ka vari kādam kaut ko iedot, neatkarīgi kādā veidā. Īpaši priecājos, ja var palīdzēt uzlabot cilvēka veselību vai attīstīt talantu, nopērkot instrumentu, kas nav lēts, vai piepildīt sen izlolotu sapni. Būtiski palīdzēt arī ikdienišķās lietās- nopirkt pārtiku, padot roku brīdī, kad otram ir grūti, palīdzot viņam piecelties.
Apzinos, ka ziedošanai ir arī otra puse, ir cilvēki, kuri pieraduši, ka viņiem ziedo. Bet jārēķinās, ka vienmēr kāds tāds būs, viņus tik vienkārši neizmainīsi. Ne visi piedzimst ar talantiem vai ģimenēs, kur ir atbalstoša atmosfēra. Situācijas ir ļoti dažādas, ne mums nosodīt. Ir labi, ja cilvēki māk izsisties, sasniegt mērķus, bet, tā kā mēs regulāri ziedojam, esmu redzējusi, ka sadzīves apstākļi mēdz būt ļoti bēdīgi, cilvēki nespēj dzīvi sakārtot un saviem bērniem nodrošināt elementāro, piemēram, viņiem nav pat gultu. Un tad ir labi, ja varam palīdzēt un bērnam ir iespēja gulēt gultā.
Lai būtu iespēja regulāri palīdzēt, rīkojam kluba tikšanās , lai pārrunātu, ko un kā labāk darīt. Esmu secinājusi, ja cilvēks sagatavo plānu – ne tikai domās, bet tiešām rakstiski uz papīra un tam seko -, bieži vien parādās brīvs laiks, kad iespējams izdarīt to, kam citādi neatliktu laika. Ir jāsaplāno un jādara. Man gan dienā nav darbs no astoņiem līdz pieciem, bet tāpat plānoju laiku, jo tad varu daudz vairāk paspēt.
Klubiņā satiekoties, mēs cita citai veltām laiku, aprunājamies, uzmundrinām, dalāmies idejās. Ziedojot varu pārvērtēt savu dzīvi, novērtēt, cik daudz kā man īstenībā ir, arī veselība, un man nav, par ko sūdzēties.
Ir diskusijas par to, vai cilvēkiem vajag ziedot smagi slimiem bērniem, jo būtībā tas būtu jādara valstij. Tomēr humānās valstīs ir pieņemts palīdzēt – ja nevar valsts, vismaz cilvēki cits citam palīdz, mēs varam viens otru atbalstīt. Citās valstīs ir tikai pašsaprotami, ka tie, kuriem ir vairāk, palīdz tiem, kuriem ir mazāk. Vienmēr uzsveru, ka ir svarīgi redzēt, kas mums ir apkārt, atcerēties par tuvākajiem cilvēkiem, tiem, kas mūs audzinājuši, mācījuši, devuši pirmās darba iemaņas, par tiem, kas ir blakus, kaimiņos. Ir cilvēki, kas iedrošinās prasīt, ja viņiem trūkst, bet ir daudz arī tādu, kuri nesaka. Tāpēc ir svarīgi būt redzīgiem. Iespējams, kādam pensionāram ar mazu pensiju tik ļoti noderēs kartupeļu maiss, pats nepieciešamākais, lai ir, ko ēst, vai dāvanu karte aptiekā medikamentiem. Mēs varam dāvāt, būt klātesošas, parunāties. Tikšanās ar cilvēkiem ir iepriecinošas visiem. Joprojām ar siltu sajūtu atceros ciemošanos pie jauniešiem ar īpašām vajadzībām, kur caur rotaļām un kopābūšanu piedzīvojām patiesu prieku. Tas ir tik emocionāli pacilājoši – svarīgi kā jauniešiem, tā mums pašām.”
Komentāri