Rit barikāžu mēnesis, un atkal publiski izskanējis jautājums, kādu atbalstu būtu pelnījuši barikāžu dalībnieki.
1991.gada barikāžu dalībnieku biedrības vadītājs Renārs Zaļais intervijā Latvijas Radio paudis, ka nākamgad, sagaidot barikāžu notikumu atceres 30. gadadienu, valstij būtu jāparedz atbalsts barikāžu dalībniekiem.
Kā zināms, 2018.gadā stājās spēkā likums par barikāžu dalībnieku statusu, kas dod tiesības pašvaldībām pieņemt saistošos noteikumus barikāžu dalībnieku atbalstam, un, pēc R. Zaļā teiktā, vairāk nekā 40 novados šī iespēja izmantota.
Iepazīstot mūsu puses astoņu novadu pašvaldību mājaslapās atrodamos saistošos noteikumus, neizdevās saskatīt, ka kādā būtu pieņemti lēmumi par pabalstu izmaksu. Taču pilnībā piemirsts šis jautājums nav. Vecpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Indriķis Putniņš pastāstīja, ka deputāti pērn pieņēmuši lēmumu, kas nosaka 1991.gada barikāžu dalībniekiem atvieglojumus 50% apmērā par bāriņtiesas pakalpojumiem Vecpiebalgas novadā, kā arī atvieglojumus 50% apmērā Vecpiebalgas novada pašvaldības organizētajos kultūras pasākumos.
“Bija daži entuziasti, barikāžu dalībnieki, kuri nāca, runāja, motivējot mūs kaut ko ieviest, un mēs, kaut simboliski, bet to izdarījām,” stāsta I. Putniņš.
Šis, nenoliedzami, ir samērā jūtīgs jautājums, jo tolaik nebija kādas visaptverošas reģistrācijas, kurš bija vai nebija uz barikādēm.
Varētu citēt kāda barikāžu dalībnieka teikto “Druvai”, ka atlaides vai citi bonusi būtu labs žests no valsts puses, bet skaidrs, ka uzreiz sāksies runāšana, kāpēc vieniem ir, citiem nav: “Kāds mājā gatavoja sviestmaizes, auklēja bērnus, adīja cimdus, lai barikāžu dalībniekiem nesalst rokas, strādāja uz vietas, kas arī bija nepieciešams. Vai viņi sliktāki? Vai rīdzinieki, kuri vārīja tēju, nesa ēdamo, citādi palīdzēja, nav pelnījuši? Ļoti daudz ir tādu, kuri nav afišējušies, nav pieteikušies šim statusam, arī citi viņus nepieteica, viņiem būs sāpīgi, ka paliek bez priekšrocībām. Man nav vajadzīgi nekādi labumi, domāju, ka daudzās jomās cilvēki daudz dara savas pārliecības, nevis kādu labumu vārdā.”
Pārgaujas novada domes priekšsēdētājs Hardijs Vents stāsta, ka viņu pusē neviens barikāžu dalībnieks nav nācis prasīt atbalstu: “Manuprāt, tie cilvēki bija citādi motivēti, nebija tik ļoti uz materiālo tendēti kā paaudzes pēc viņiem. Tas ir ļoti neskaidrs jautājums, kurš tur bija, kurš ne. Ir gadījumi, kad cilvēkam tiek piešķirts apbalvojums, bet viņš skaidri pasaka, ka tur nav bijis un nezina, kurš viņu iekļāvis sarakstā. Un ir tādi, kuri stāsta, ka bijuši pirmajā rindās, bet, sākot vairāk interesēties, atklājas – viņš tur pat tuvu nav stāvējis. Tas viss ir ļoti subjektīvi, lai gan patiesībā tolaik mēs visi riskējām pilnībā zaudēt savu valsti.”
Amatas novada izpilddirektors Māris Timermanis stāsta, ka novadā nav kādi īpaši atbalsta veidi tieši barikāžu dalībniekiem. Pašvaldība atbalsta savus iedzīvotājus, un palīdzības saņēmēju vidū droši vien ir arī barikāžu dalībnieki. Arī viņš atzīst, ka tā ir ļoti subjektīva dalīšana: “Mājās palicēji baiļojās, birdināja asaras, kad ģimenes locekļi devās uz barikādēm, arī viņi bija iesaistīti šajā procesā. Varbūt pareizāk būtu novērtēt tos, kuri pirmie stājās sargāt Latvijas robežu, bez jebkāda aprīkojuma, nebaidoties no OMON kaujiniekiem, citiem jaunajai valstij nedraudzīgiem spēkiem. Viņi tiešām būtu pelnījuši kādu atzinību, un, visticamāk, varētu arī precīzi zināt, kuri tur bija.”
Rodas jautājums, kāpēc valsts noteikusi, ka pateicības izteikšana ir pašvaldību pārziņā? Cilvēki toreiz devās sargāt valsti, tāpēc arī tai būtu jādomā, kā pateikties, ja reiz nolemts to darīt.
Komentāri