Ja būtu jānosaka šīsnedēļas visbiežāk sarunās un plašsaziņas līdzekļos lietotais vārds, tad tas noteikti būtu – pašvaldības. Un tieši daudzskaitlī. Nevis kāda viena, bet visas.
Valsts kontrole pēc revīzijas 15 pašvaldībās nāca klajā ar vērtējumu, ka daudzas pašvaldības aizņemoties pārlieku lielu valsts budžeta finansējumu, lai būvētu savām vajadzībām neatbilstošus objektus: peldbaseinus, sporta laukumus. Viens ir uzbūvēt par lielu, bet, kas varbūt pat svarīgāks, ir uzcelto uzturēt. Valsts kontrole uzskata, ka netiek domāts ilgtermiņā.
Lielākā daļa sporta un atpūtas objektu visdrīzāk nekad nevarēs sevi atpelnīt, un no pašvaldībām nepieciešamie uzturēšanas izdevumi ik gadu tikai pieaugs.
Revīzija tika veikta 15 no 119 pašvaldībām. Protams, tiek minēti piemēri, kuri novadi un pulsētas visvairāk tērējušies, bet izskan – pašvaldības un nesaprātīga saimniekošana. Tas nenoliedzami raisa aizdomas arī par visām citām. Jo, kā mēs zinām, ja ģimenē viens ko izdara ne tā, ēna tiek mesta visiem – viņš jau no tiem, tātad tāds pats. Vai tagad to novadu vadītājiem, kuros kas lielāks uzbūvēts, nebūtu vērtīgi novadniekiem izskaidrot, cik kas maksājis un maksās nākotnē? Tāpat sen jau aizmirsts, ka kāda būve pagastā bijis gadu desmitu sapņu piepildījums, ar kādu prieku vērots, kā ieliek pamatus un svin spāru svētkus. Par to, ka kaut kas ir par dārgu, tiks spriests vienmēr, jo kāds allaž teiks – par tādu naudu es… Taču ne jau pašvaldības pateica – mēs maksāsim tik, varam arī vairāk. Ne jau vienā novadā kaut ko var izdarīt par simts, bet citā to pašu dara par vienu.
Lai kā arī nebūtu – ēna ir mesta. Skaidrība rasta – pašvaldībās ekonomiski izglītotu darbinieku nav, valda tikai vietvaru vadītāju ambīcijas – ātrāk, augstāk, dārgāk. Un naudas šķērdēšana.
Iepriekš teiktais sasaucas ar valdības un pašvaldību šīsnedēļas pretstāvi. Valdība parādīja, kurš ir galvenais. Tikpat ambiciozi kā kritizētie smilšu piļu jeb peldbaseinu cēlāji, kuri nerēķinoties ar nākotni. Administratīvā reforma būs un tāda, kādu to saprotam. Tā, lūk. Tāds laiks, tāda varas dalīšana.
Nu jau var teikt – gadu desmitus tiek runāts, ka pašvaldību vadītāji turas pie krēsla. Ja cilvēks vairākus gadus ar savu darbu iegūst sabiedrības uzticību, tas nozīmē, ka viņš turas pie krēsla. Ja otrreiz kandidē vēlēšanās – turas pie krēsla. Iznāk kaut kā jocīgi. Tad jau par katru darbinieku ikvienā iestādē, arī kasieri veikalā, ja viņa tur strādā pietiekami ilgi, var teikt: “Turas pie krēsla.” Gan jau arī saka, ja viņa ir augstākā amatā un saņem pārdesmit eiro vairāk.
Vai patiesībā ar vārdiem – turas pie krēsla – netiek apzīmēta skaudība? Un pašvaldību vadītāji ir tikai 119, daudzi viņus pazīst, vismaz redzējuši TV un presē. Kā lai nesaskumst, ka kādam izdevies izdarīt labu darbu, ka viņu slavē, arī ciena. Viņš, redz, māk! Vai tad tas nav galvenais! Skaudība daudzas bedres izrok. Atliek vienīgi cerēt, ka visi tajās neiekritīs.
Visi par vienu, viens par visiem gan tiek lietots citādā nozīmē.
Komentāri