Eiropas Komisija uzskata – ir nepareizi, ka lielākā daļa tiešmaksājumu nonāk nelielā daļā saimniecību, tādēļ no nākamā, 2021.gada, vēlas noteikt “griestus”, proti, ne vairāk kā 100 000 eiro vienai saimniecībai. Latvijas pozīcija aizvien ir atturīga: “griestus” vajagot, bet ne tik zemus.
Pērn Latvijā lielākie tiešmaksājumi vienai saimniecībai pārsnieguši pat miljonu eiro, taču šādas summas pārsvarā saņem lielsaimnieki, aptuveni četras piektdaļas jeb vairāk nekā divsimt miljoni eiro no visa tiešmaksājumu apjoma aiziet vien aptuveni 15 procentiem saimniecību. Mazo saimniecību īpašnieki atzīst – “piedzīt” lielos jau kļuvis neiespējami.
Cūkkopības nozares uzņēmuma SIA “Gaižēni” valdes loceklis ALEKSS SKOVGĀRDS RASMUSENS “Druvai” atzina, ka nav pret tiešmaksājumu “griestiem”, taču, viņaprāt, ierobežojumiem jābūt labi aprēķinātiem un pamatotiem.
“Šis ir sarežģīts jautājums, kas jāskata kopsakarībās, jo tieši saistīts ar naudas apgrozījumu pēc 2021. gada. Kā jebkurā jomā – ja kardināli maina noteikumus, tad jābūt ļoti uzmanīgiem un par izmaiņām jāziņo laikus, lai visi “spēles” dalībnieki spēj plānot turpmāko darbību un finanšu plūsmas. Tas ir politisks lēmums, un domāju, ka kaut kādi “griesti” varētu būt, protams, jautājums – kādi. Mūsu uzņēmums nav tas lielākais Latvijā, ir arī krietni lielāki lauksaimniecības uzņēmumi. Manuprāt, ir jāmeklē kompromisi, taču atkārtošos, ka jaunie noteikumi jādara zināmi ļoti savlaicīgi, jo tas automātiski ietekmēs nomājamās platības. Piemēram, SIA “Gaižēni” arī nomā zemi, šinī apkārtnē apsaimniekojam apmēram tūkstoš hektārus. Ja pēkšņi paziņotu, ka saimniecībām, kas apsaimnieko vairāk par 500 ha, subsīdijas esošā apmērā vairs nepiešķirs, tas radītu nopietnas problēmas – mēs vairs nespētu maksāt tādu zemes nomas maksu, kāda paredzēta līgumos. Tāpat savu ietekmi uz zemes apstrādi un tiešmaksājumiem atstās nākamā perioda izvirzītās vides un klimata prasības lauksaimniekiem, piemēram, saimniekot videi draudzīgi, veikt zaļināšanas pasākumus un tā joprojām. Pats personīgi piekrītu un uzskatu, ka būtu normāli, ja ieviestu kaut kādus “griestus”, bet tiem jābūt lielākiem par minētajiem 100 000 eiro vienai saimniecībai. Ir jāievieš mehānisms, kas atbalsta arī naturālās saimniecības, taču jāvaicā, kādu labumu šāda saimniecība dod valstij? Runājot par savu uzņēmumu, varu teikt, ka mēs katru gadu valsts budžetā nodokļu veidā iemaksājam vidēji divus miljonus eiro, tātad ar savām aktivitātēm veicinām Latvijas labklājību. Bet, ja saimniecība nodokļu veidā valsts budžetam nedod nekādu pienesumu, tad kāpēc valstij vajadzētu veicināt šādu vaļasprieku?” retoriski vaicā A. S. Rasmusens.
Arī biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētāja vietniece MAIRA DZELZKALĒJA-BURMISTRE, aizstāvot lielsaimnieku intereses, medijiem paudusi, ka tiešmaksājumu politikai jāatbalsta ražošana, ne tikai fakts, ka cilvēks dzīvo laukos.
Tam nepiekrīt Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja AGITA HAUKA, sakot, ka ir valstis, kurās par, piemēram, 300 hektāriem maksā tiešmaksājumus, bet par 301. hektāru uz augšu vairs nemaksā, jo saimniecība uzskatāma par pietiekami lielu, lai virzītos un attīstītos saviem spēkiem. “Pie mums pašlaik ir tā, ka mēs tiem, kam ir vairāk, vēl vairāk to sabiedrības naudu dodam [..], tas nav normāli,” saka A. Hauka.
Eiropas Komisija šobrīd plāno, ka tiešmaksājumu kopsummai, kas lielāka par 60 000 eiro, uzliktu pakāpenisku samazinājumu, bet maksājumu kopsumma nepārsniegtu 100 000 eiro vienai saimniecībai.
Eiropas Komisija aplēsusi, ka vidēji dalībvalstīs aptuveni 80 procenti no tiešmaksājumu atbalsta saņem vien 20 procenti lauksaimnieku. Latvijā šī proporcija ir vēl krasāka – 15 procenti. Ja ieviestu Eiropas Komisijas piedāvātos ierobežojumus – 100 tūkstošus eiro -, tie Latvijā skartu aptuveni 323 jeb 0,6 procentus saimniecību. Latvija, lai arī sliekšņus maksājumiem atbalsta, tomēr aizstāv daudz augstāku iespējamo ierobežojumu slieksni, kā robežu pieļaujot 150 000 eiro. Šobrīd tiešmaksājumu summai, kas pārsniedz 150 000 eiro vienai saimniecībai, Latvijā piemēro piecu procentu samazinājumu.
Savukārt Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs MĀRTIŅŠ CIMERMANIS uzskata: “Latvija ir izvēlējusies principu – nauda seko hektāram. Tas ir acīmredzami. Un, ja nauda seko hektāriem, skaidrs, ka pirmajā vietā nav cilvēks. Jo vairāk hektāru, jo vairāk naudas, un tas viss ekonomiskais spēks, kas tiek audzēts, nepārprotami izspiež cilvēkus no teritorijas.”
Ja neņem vērā pavisam mazās saimniecības, kuru zemes platība nepārsniedz piecus hektārus, tad visvairāk zemnieku – 15 447 – saimnieko desmit līdz piecdesmit hektāru platībā.
Komentāri