Cik bieži gan nav nācies dzirdēt, lasīt un arī rakstīt “Druvā”, ka Eiropas regulas pārtikas apritē ierobežo uzņēmēju iespējas, ka tās ir daudzkārt pārspīlētas, ka Pārtikas un veterinārais dienests strādā pārāk dogmatiski un prasa, lai visi nosacījumi tiktu izpildīti tieši tā, kā tie uzrakstīti. Ka Brisele to vien grib, kā ierobežot vietējās iespējas, un mūsu ierēdņi ir pārāk punktuāli.
Nu viss ir mainījies. Sociālie tīkli “uzsprāgst” no komentāriem par Siguldas bērnudārznieku saslimšanu ar vēdera infekcijām, pat ļoti bīstamām, par lielo inficēto skaitu, par to, ka atklājas inficēšanās ne tikai ar vienu, bet vairākām slimībām. Kur skatās Pārtikas un veterinārais dienests, kā tas ir, ka neviens nevar pat pateikt, kur un kā īsti radies bīstamais “E.coli’, kāpēc vispār 21.gadsimtā kaut kas tāds varēja notikt valstī, kuru saucam par attīstītu?
Bet neviens pārmetumu izteicējs nepaskatās uz sevi un negrib atcerēties, kā vēl nemaz ne tik sen, ja ne pats, tad kāds cits nopēla pārākās pārbaudes un vispār visu pārtikas izsekojamības gaitas nepieciešamību. Nevainojot nevienu cilvēku, nevienu uzņēmēju konkrēti, man tomēr jāatzīst, ka gaisotnē vienmēr vējojusi šī noskaņa par pārspīlējumiem pārtikas uzraudzībā. Vai kāds brīnums, ka cilvēks, kurš, piemēram, virtuvē sadala porcijas, dzīvo ar tādu sajūtu. Proti, vai rokas tiešām jāmazgā tā, kā norādīts zīmējumā virs darba vietas izlietnes? Vai jāizlasa instrukcija, ja par kaut ko neesi pārliecināts? Vai tad, ja mazliet “sagriezies” vēders, par to jāziņo un nevajag strādāt?
Manuprāt, neviens dienests, neviena inspekcija, neviens priekšnieks nespēs izsekot katrai rīcībai, kas notiek vietā, kur gatavo ēdienu vai tā pusfabrikātus, kā tos pārvadā. Vispirms jāveidojas kopējai sabiedrības izpratnei, cik svarīgi ir tomēr ņemt vērā visu, ko paredz prasības. Jo, lai varbūt negribas piekrist, tās rakstītas, balstoties vēl traģiskākos notikumos nekā Siguldā.
Komentāri