Izvēloties nedēļas nogales pārdomu rakstam virsrakstu un prātojot, cik lielā mērā tas atbildīs tēmai, par kuru gribu rakstīt, ieraugu ko citu. Asociācijas aizved prom no iecerētā.
Tēmas pieteikums – aizkulišu sarunas – daļai lasītāju liks domāt, ka prese stāstīs par politiķu vai citu ietekmīgu personu vienošanos, pirms tiek pieņemti politiski lēmumi. Lēmumi, kas varētu skart nozīmīgu sabiedrības daļu, ar sabiedrības dažādām grupām par to nekonsultējoties.
Aizkulišu sarunas – televīzijas skatītājiem tās šodien vairāk saistās ar pārsteidzoša satura raidījumiem. Cilvēki, kuri jau ir populāri vai grib tādi kļūt, labprāt publisko savas dzīves neredzamo pusi. Šādupublicitāti var gūt arī ar neko. Atver savu skapi televīzijas kamerai un caur to kāds “speciālists” pastāstīs skatītājiem, ka divas trešdaļas tava skapja satura ir nekur nederīgas. Kulisēs paslēpties nav iespējams. Skatītāji pie ekrāniem redz, ka tavas dzīves luga ir neveiksme.
“Aizkulišu sarunas” – tā Valmieras teātris nosaucis sarīkojumus teātra mājas kafejnīcā. Tajā nākt var katrs. Kafejnīcās biļetes neprasa. Toties ir stunda, kurā sarunāties ar teātra ļaudīm. Oktobrī uz sarunu bija aicināts Edmunds Freibergs. Aktieris un režisors, kurš 30 gadus pēc Rīgā iestudētās franču komēdijas “Uz Akapulko, kundze!”, tagad to radījis savas jaunības teātrī Valmierā. Rīgā pāri spēlējuši Uldis Dumpis un Astrīda Kairiša, tagad Imants Strads un Ieva Puķe.
Uz galdiņiem izdziest kafija. Aizkulišu sarunas par to, kāpēc laimīgi precējušos pāru dzīvēs reizēm ienāk krīze, pāriet uz pavisam citu sarunu – kāpēc latviešiem pieņemams un tā patīk franču humors. “Jā, latviešiem patīk!” apliecina režisors. Sarunā pie kafejnīcas galdiņiem Edmunds Freibergs mēģina rast šai parādībai skaidrojumu. Uz sarunu atnākušie, būdami īsteni latvieši, majestātiski ietur pauzi un pagaida, kādu domu priekšā liks radošā personība – režisors.
Viņš pāriet uz citu tēmas iztirzājumu – teātri un smiekliem. Edmunds Freibergs dalās ar radošā darba grūtībām. Divus mēnešus ir dzīvots tikai ar vienu mērķi – radīt izrādi. Parasti tādi mēneši paiet, atsakoties no daudz kā cita. Radošā darba patiesais smagums slēpjas tajā, jo padarītais nav izmērāms ne metros, ne kilogramos. Tā pat nav glezna, kas arī ir kas taustāms, paliekošs. Sarunas viesis pieskaras savas profesijas aizkulisēm. Komēdija uz skatuves piedzimst tikai tad, kad zālē beidzot ir skatītāji. Viņi ir tie, kuri ar smiekliem atalgo darītājus. Ne vienmēr skatītāju zāle smejas tur, kur rakstnieks un režisors paredzējis. Kaut kas darba gaitā nav saslēdzies tā, lai skatītāju uzrunātu, atraisītu tam, lai skaļi smietos. Un komēdijas veidotāji saņemtu gaidīto algu.
Saruna ar skatītājiem iegulst pavisam nopietnā gultnē. Aizkulisēs aizvadīta stunda, kas bagātinājusi. Bet no aizkulisēm stundas sarunā pavērusies tikai neliela daļa darba. Kā zināms, katram darītājam ar grūtumu jātiek galā pašam, ja esi uzņēmies atbildību.
“Es gribētu Valmierā atgriezties un iestudēt vēl kādu izrādi. Valmiera taču ir mana jaunības pilsēta! Tagad tā kļuvusi tik rosīga,” aizkulisēs saka Edmunds Freibergs. Viņš bija starp pirmajiem, kurš Valmierā nospēlēja Hamletu. Pašā pirmajā O.Krodera “Hamleta” režijā. Tāpēc labi zina, ko slēpj Šekspīra rakstītais: “Būt vai nebūt? Tāds ir jautājums.”
Komentāri