“Jautājums ir par to, kas Krievijai (arī Ķīnai) ir vajadzīgs. Tās vēlas nostiprināt vai atgūt savu lielvalsts statusu un jūt, ka Rietumu demokrātijas ir šī statusa apdraudējums.
Īpaši tas ir Krievijas gadījumā, jo Krievija ir ekonomiski vāja, bet vēlas šo vājumu kompensēt ar dažādiem citiem veidiem, tai skaitā – militāru varu. Tas nozīmē, ka NATO alianse un Eiropas Savienība patiesībā Krievijai neļauj ieņemt to vietu, kur Kremlis vēlētos sevi redzēt pasaules politikā. Tādēļ viņi darīs, ko var, lai šķeltu NATO un Eiropas Savienību. Šajos apstākļos, kad mums uzbrūk pandēmija (tāda, kāda nav redzēta kopš 1918. gada), Krievija var arī izmantot dažādas informācijas tehnikas, lai mēģinātu viest šaubas Rietumu demokrātijās par to, kādā veidā mūsu demokrātiskās valdības ar šo pandēmiju tiek galā. Tas tad noved pie tā, ko prezidents kādreiz ir saucis par kognitīvo karu. Nav vairs runas par informācijas karu, kurā piemin faktus vai melus, un tad tos var apstrīdēt vai izskaidrot. Kognitīvajā karā ir runa par attieksmes izmaiņu, un šī attieksme tiek izmainīta tā, ka Rietumu demokrātijas nekam neder un ir vajadzīga spēcīga roka (tāda, kāda ir, piemēram, Kremlī). Ir vajadzīgs vadonis, kas ar to visu tiek galā, un faktiem uzticēties nedrīkst vispār, nesen intervijā raidījumā “Pasaule kabatā” sacīja Valsts prezidenta padomnieks Nacionālās drošības jautājumos Jānis Kažociņš, vēl piebilstot – ja mediji tiek vājināti, tad nešaubīgi, ka tas vājinās mūsu spējas dezinformācijai pretoties.
Protams, cilvēki informāciju iegūst ne tikai no medijiem, daudz viedokļu, pārpublicējumu un diskusiju var atrast sociālajos tīklos. Savu viedokli paust ir atļauts katram, kamēr vien netiek pārkāpti galvenie Rietumu sabiedrības principi. Izmantojot dažādus sociālos tīklus, arī Facebook, cilvēki organizē domubiedru grupas, publicē blogus vai reklāmas. Slavenie influenceri reklamē savu dzīves stilu, pelnot ar kāda produkta reklamēšanu, kurš palīdzējis viņiem kļūt jaunākiem, veselīgākiem, skaistākiem vai justies labāk. Jebkurā gadījumā nav tik viegli atšķirt reklāmu no patiesiem faktiem pat ikdienas līmenī. Vīrusa izraisītās krīzes laikā to izdarīt ir vēl grūtāk, jo pamīšus ar oficiāli apstiprinātiem uztura bagātinātājiem un vitamīniem, arī sportošanu ierobežotos apstākļos ik pa laikam parādās dažādi brīnumlīdzekļi un it kā ļoti viedi ieteikumi. Joprojām ik pa laikam uzrodas apgalvojumi, ka šis vīruss tāda gripa vien ir, ka jāatceļ vai jāmazina ierobežojumi, jo ekonomikai taču jāattīstās un tml. Arī Latvijā netrūkst cilvēku, kuri acīmredzot savtīgu iemelsu dēļ piedalās šajā publiskās telpas duļķošanā.
Dažbrīd tas ir pavisam pārsteidzoši un grūti saprast, kādi ir paziņojumu nolūki. Talantīgs, populārs, varētu pat teikt – slavens ārsts, profesors – piedalās TV videoklipā, kurā kopā ar saviem kolēģiem aicina palikt cilvēkus mājās, atgādinot, ka vīruss nav spēle, kuru varam izslēgt jebkurā brīdī, kad to gribas. Šajā videoklipā profesora kolēģe aicina vecākus atstāt mājās arī bērnus. Un tas pats ārsts kopā ar citu bijušo ārstu, kurš jau sen neārstē cilvēkus, bet nodarbojas ar dažādiem (tiesa gan, ar veselību saistītiem) projektiem, aicina valdību mazināt ierobežojumus, ļaut nodarboties ar sportu skolās un sporta laukumos, jo ierobežojumi, lūk, ietekmē bērnu veselību. Ārstu rakstītajam varētu piekrist, un, starp citu, gan mediķi, gan valsts vadītāji aicina cilvēkus doties pastaigās svaigā gaisā, uzmanoties no kontakta ar citiem. Internetā var atrast dažādu sportisku un fiziski aktīvu cilvēku padomus un demonstrējumus, kā vingrot mājās vai brīvā dabā. Par organizētām sporta nodarbībām gan jāteic, ka joprojām nav pavisam droši zināms, cik ilgi vīruss ir aktīvs uz virsmām un dažādās vidēs. Tādēļ pagaidām, kamēr saslimušo skaits Latvijā turpina lēni, bet stabili kāpt un kamēr nav droši zināms, kādas ir vīrusa īpašības, saprātīgāk tomēr būtu likteni neizaicināt. Un, jā, dažādu sporta kompleksu īpašniekiem sporta atlikšana uz vēlāku laiku nes milzīgus zaudējumus.
Joprojām tīklos klejo arī kāda Latvijā ražota, “brīnumūdens” reklāma. Tie, kuri apgalvo, ka tāda vīrusa nav, gan ir pamanījušies nozust, toties parādās sociālo tīklu ikdienas lietotāji, kuri aizvainotā tonī apgalvo, ka netic nevienam un ka visi melo, jo, lūk, viņiem (jebkuru valdību ieskaitot) ir savi slepenie plāni. To lasot, gribas sacīt, ka Krievijas kognitīvais karš diemžēl ir veiksmīgāks, nekā mums to gribētos atzīt.
Jā, arī mediji ir dažādi, tomēr kopumā tie, manuprāt, ir uzticamāks ziņu avots, ja neskaita dzelteno presi un tos, kuru īpašniekiem ir gluži vienalga, kas notiek, ja vien viņi var gūt peļņu.
Komentāri