Ir tie dvēseli fantastiski barojošie brīži, kad lasi grāmatu vai kādas spilgtas personības pārdomas un pēkšņi it kā pašā visdziļākajā tavas cilvēciskās būtības kodolā iedegas lampiņa – tas taču ir tas, ko meklēju. Varbūt pat neapzināti. Kā atbildi neatrisināmam jautājumam, kā punktu tā arī nekad nepabeigtai domai, kā definīciju izjūtai, par kuras esamību, iespējams, pat nenojauti.
Tad beidzot jaukā, bet personīgā radošuma ziņā visnotaļ trūcīgā piektdienas pēcpusdienā man radās izdevība izlasīt Latvijas Radio kolēģes Māras Rozenbergas vadīto interviju ar valsts bijušo pirmo personu Vairu Vīķi-Freibergu. Un lampiņa manī iedegās vismaz reizes četras.
“Valstiskums vispār maksā naudu.” No konteksta gan izrauta frāze, pie kuras burtiski sastingu. Nekad neesmu spējusi ar to kritisko entuziasmu pievienoties publiskās vietās un ķēķu debatēs mētātajiem pārmetumiem, kādēļ vienā vai otrā simboliskā valsts svētku pasākumā tiek ieguldīti mūsu nodokļu maksātāju līdzekļi. Es instinktīvi atbalstu simboliskus žestus mūsu socializācijā – gan ikdienā, gan valstiskas nozīmes notikumos. Taču nekad nebiju aizdomājusies, ka padomju gados īstenotie propagandas pasākumi, priekšmeti, cilvēku resursi jau arī izmaksāja naudu. Pārveidotā formā, bet tā arī bija tā pati nauda, ko sastrādāja cilvēks. Šodien šos valsts rīcībā nonākošos līdzekļus saucam par nodokļiem, un mūsdienu pozitīvā kvalitāte ir tā, ka mēs – vismaz lielākā daļa – redzam, kur šī nauda nonāk. Nenoliedzami, visur jāvalda kaut kādai samērībai un kā ne pārāk turīga valsts nevaram atļauties ekstravagances un lielu izšķērdību – kritiskajai domāšanai šodienas informācijas straumē jābūt kā stiprajam krastam un glābšanas riņķim vienlaikus. Tomēr cilvēkam patriotisko jūtu uzturēšanai ilgā termiņā ir nepieciešami ārēji pozitīvie stimuli, un tie neizbēgami kādā brīdī maksā naudu. Protams, “valstiskums” nav minams tikai svētku izmaksu sakarā, bet šobrīd šīs domas mani aizķēra visvairāk.
Lai nu kā – ar vai bez finansiāla atbalsta – ar mūsu individuālo un kopējo patriotisma līmeni jāstrādā kā ar fizisko formu, jo pati par sevi tā reti kuram ir nemainīga cauri gadiem un pārdzīvojumiem. Pēc eksprezidentes teiktā, arī par pašapziņu ir jācīnās. Tiesa, viņas skatījumā šī kvalitāte lēnām, mazpamazām mūsu jaunajā paaudzē aug un pašapzinīgākiem sabiedrības pārstāvjiem noteikti izdosies arī prasmīgāk aizstāvēt savas tiesības un intereses komunikācijā ar politiskās varas pārstāvjiem, ar ko mūsu paaudzei vēl brīžiem ķertin aizķeras.
No sirds iesaku Latvijas sabiedrisko mediju mājaslapā izlasīt vai noklausīties neseno sarunu ar eksprezidenti, ko savā apziņā gribas noglabāt kā mapīti ar uzrakstu “Vairas zelts”.
Komentāri