Runājot par sevi, mēdzam sacīt, ka latvieši ir čakli un strādīgi. Pēdējā gadu desmitā pastāv arī pretējais viedoklis – proti, mums ir tik laba dzīve, ka esam kļuvuši slinki, darbaroku trūkst, bet mēs labāk ar pabalstiem dzīvojam, nevis strādājam.
Kā jau daudziem mītiem, arī šiem, manuprāt, ar reālo dzīvi brīžiem maza saistība. Lauksaimnieki ceļ trauksmi, ka raža var sapūt uz lauka, jo ar viesstrādniekiem pandēmijas dēļ ir problēmas, nav zināms, vai viņi varēs iebraukt no tā sauktajām trešajām valstīm, bet vietējie esot slinki vai dzērāji, nedēļu nostrādājot un tad, kamēr viss nopelnītais nav nodzerts, darbā vairs nerādās. Arī šogad – ir krīze, daudziem ir tikai bezdarbnieka vai dīkstāves pabalsti, bet pieteikties lauku darbiem viņi nesteidzoties. Turklāt labklājības ministre paudusi, ka bezdarbnieks šovasar drīkst strādāt lauku darbos līdz 60 dienām, nezaudējot statusu. Arī maznodrošinātās personas drīkst strādāt sezonas darbos trīs mēnešus, nezaudējot atvieglojumus, piemēram, piemaksu par dzīvokli. Savukārt daudzi zemnieki teic, ka labāk pieņemot darbā viesstrādniekus, jo latvieši negribot strādāt un nopelnīt 800 – 1000 eiro mēnesī. Publiskajā vidē, piemēram, “Rīga TV 24” “Preses klubā”, izskanējis, ka, lūk, pensionāri žēlojas par mazajām pensijām, un tie, kuri dzīvo laukos, vasarās mežos ogojot un sēņojot, bet pie zemniekiem strādāt gan negribot.
Protams, varētu atgādināt, ka Eiropā lauksaimniecībā visur trūkst darbaroku; ka Lielbritānijā, piemēram, lauksaimniecība lielā mērā turas uz viesstrādniekiem un šogad izskanējis arī ironisks atgādinājums, ka briti taču beidzot var strādāt laukos, neļaut ierasties valstī viesstrādniekiem, kurus tik ļoti nemīl. Varētu arī piebilst, ka Lielbritānijā – un ne tikai šajā valstī – darba apstākļi viesstrādniekiem ne vienmēr ir labi, bet latvieši taču brauc strādāt sezonas darbus.
Un tomēr – vai viss ir tik vienkārši? Vispirms jau jāatgādina, ka darbs, novācot ražu, ir fiziski smags, ne katrs pensionārs spēj visu dienu garas stundas strādāt saliecies, brīžiem karstā saulē vai vējā. Arī daļai trūcīgo un maznodrošināto ir invaliditāte, viņi fiziski vienkārši nespēj tā strādāt. No malas, raugoties TV ekrānos, var šķist, ka lasīt ogas – tas tāds sīkums. Patiesībā tas tā nav. Ir nācies runāt ar cilvēkiem, kuri piedalījušies ražas, piemēram, sparģeļu, novākšanā Nīderlandē, viņi stāstījuši, ka ne katrs to fiziski spēj izturēt. Līdzīgi ir ar ogu lasīšanu, ja tiešām vēlas kaut ko nopelnīt.
Otrkārt, jautājums ir par darba stundām. Ogas negaida, tas nav darbs tikai astoņas stundas dienā. Vai lauksaimniecībā maksā par virsstundām? Par to gan nav dzirdēts, jo samaksa ir par padarīto. Jā, viesstrādnieki bieži ir gatavi strādāt arī 14 – 16 stundas diennaktī, bet vai tā uzskatāma par normu, kurai vai nu piemērojas, vai esi sliņķis?
Un visbeidzot, vai naktsmājas atbilst elementārajām higiēnas prasībām, vai cena par tām nav pielīdzināta viesu mājas cenām? Vai saimnieks var nodrošināt arī ēdienreizes, un kāda ir to cena? Sociālajos tīklos nācies lasīt, ka maksa par šiem pakalpojumiem mēdz būt augsta, bet to kvalitāte apšaubāma. Un, ja runājam par pilsētniekiem, ne vienmēr gados jaunākiem cilvēkiem, kuri būtu gatavi kādu mēnesi smagi strādāt, ir, pie kā atstāt savus bērnus.
Jā, saules brāļu un slinku sūdzmaņu netrūkst nekur, arī Latvijā. Jā, nevar gribēt, lai tiek maksāta laba alga par darbu, kas padarīts kaut kā. Tomēr, manuprāt, pirms apgalvot, ka visi, kuri šobrīd nestrādā, ir sliņķi un pabalstu diedelētāji, nevar. Nedrīkst likt visus zem vienas cepures!
Komentāri