Jūnijs bijis karstāks par normu, bet politikā karstuma nav mazāk gan Latvijā, gan arī pasaulē.
Izskatās, šī vasara ir viskarstākais darba cēliens Satversmes tiesā (ST). Strīdi par latviešu valodu augstskolās un bērnudārzos, spriedums tiesībsarga iesniegumā par garantēto iztikas minimumu, teritoriālā reforma, kuru vairāki novadi gatavojas apstrīdēt. Bet pietiek arī cita. Latvijā īstu vētru sociālajos tīklos izraisīja apgalvojums, ka “Rūjienas saldējums” ir gandrīz vai rasisti, jo tā nosaukumu “Melnītis” iztulkojuši “Blacky”, kam angļu valodā ir nelāgā pieskaņa. Tiesa gan, tulkojums nav veiksmīgs, turklāt uzņēmums sākumā bija atgaiņājies no ieteikuma tulkojumu pārdomāt, bet tie gāganu kari, kas izraisījās sociālajos tīklos, gandrīz visus sašķēla divās karojošās nometnēs. Brīžam, lasot komentārus, bija sajūta, ka naids virmo gaisā un ir jūtams pat caur datora ekrānu. Beigu beigās diskusijā iesaistītie vairāk vai mazāk piekrita, ka runa jau nav par nosaukumu vai vārdu lietojumu latviešu valodā, bet par tulkojumu un ka ar svešām valodām vienmēr jāuzmanās.
Lielajā politikā iezīmējas vairākas ļoti nopietnas tendences, kas, manuprāt, var satricināt pasauli ne pa jokam. Jau esmu rakstījusi par likumprojektu, kas iesniegts Krievijas Valsts domē ar nolūku atcelt 1989. gada PSRS Tautas deputātu kongresā nolemto, ka Molotova-Ribentropa pakta slepenais protokols ir nelikumīgs un nav spēkā. Turpinot Otrā pasaules kara pārrakstīšanu, arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins jau publiski paziņojis, ka Baltijas valstis pievienojās labprātīgi un pakts ir bijusi tā brīža neizbēgamība. Tiesa gan, kā jau rakstīju, Latvijas Neatkarības deklarācija nebalstījās uz šo PSRS Tautas deputātu kongresa lēmumu, bet gan uz starptautisko likumdošanu.
Latvijas Ārlietu ministrija nākusi klajā ar paziņojumu, kurā rakstīts: “Latvijas Ārlietu ministrija kategoriski noraida š.g. 19. jūnijā Krievijas Federācijas prezidenta V.Putina pausto, kas lasāms rakstā “Lielās uzvaras 75 gadi: kopīga atbildība vēstures un nākotnes priekšā”. Baltijas valstis tika okupētas un anektētas prettiesiski, lietojot draudus un militāras provokācijas. PSRS pārkāpa savas starptautiskos līgumos noteiktās saistības un veica agresijas aktu. Tautas suverēnā griba tika falsificēta viltus vēlēšanās. Baltijas valstu iluzorā autonomija padomju okupācijas apstākļos bija tikai aizsegs padomju režīma noziedzīgajai politikai, ko noteica padomju valsts un komunistiskās partijas vadība Maskavā (..).”
Protams, var diskutēt, vai iebrukums Latvijā nebūtu sācies jau 1939. gadā, ja Ulmanis būtu atteicies atļaut valstī izveidot krievu karabāzes, un vai vispār Latvijai starp divām agresīvām un totalitārām varām bija jebkādas izredzes saglabāt valstiskumu. Tāpat var diskutēt, vai bez Ulmaņa apvērsuma un absolūtās varas Latvija būtu pretojusies un pasaulei ziņojusi, ka tiek okupēta. Var arī jautāt – ja būtu paziņojums par okupāciju, vai Latvija būtu iekļauta PSRS sastāvā un nekļūtu par satelītvalsti kā vairums Austrumeiropas valstu pēc Otrā pasaules kara. Šobrīd lielais jautājums ir, vai ASV un Ķīna piekritīs ar Putinu pārrunāt situāciju un vai vienosies par jaunu pasaules pārdalīšanu, kāda būs Francijas un Lielbritānijas nostāja.
Putins jau spēris soli tālāk – viņš aicina kodolvalstīm sēsties pie viena galda, pārrunāt sankcijas un vienoties par problēmu risinājumu. Citiem vārdiem sakot, Putins vēlas jaunu pasaules pārdalīšanu. Protams, diez vai kāds eksperts ir gatavs prognozēt, vai Putinam izdosies iecerētais.
Tomēr skaidrs, ka pret Krievijas izplatītajām ziņām un apgalvojumiem jāizturas ar lielu piesardzību.
Komentāri