16. jūnijā Satversmes tiesa (ST) atzina, ka pašreizējais valstī noteiktais garantētā minimālā ienākuma līmenis, kas ir 64 eiro mēnesī, neatbilst Satversmei.
Lietas pieteikumu tiesā bija iesniedzis Tiesībsargs Juris Jansons, uzskatot, ka pabalsts ir pārāk mazs, lai nodrošinātu pārtiku, mājokli un citas pamatvajadzības. Vaicāts, kā Latvijai veicas ar cilvēktiesību ievērošanu un to, ka Eiropai jābūt vienotai tiesiskai telpai, tiesībsargs intervijā laikrakstam “Brīvā Latvija” pauda: “Mans uzsvars ir sociāli ekonomiskās tiesības, jo neizglītots cilvēks ar sliktu veselību bez pienācīgiem iztikas līdzekļiem nedomās par vārda brīvību vai pulcēšanās brīvību. Cilvēks pirmām kārtām domās, kā izdzīvot.” Viņš piebilda, ka bez veselīgas sociāli ekonomiskās politikas Eiropas Savienība (ES) vienkārši sabruks. Juris Jansons arī atzina, ka dienas minimums, kas būtu jānodrošina, ir 22 eiro. Taču Latvijas situācijā tas ir neiespējami, diemžēl tie minimālie standarti, kas būtu jānodrošina vistrūcīgākajiem cilvēkiem, ja gribam būt valsts ar augstu iedzīvotāju ienākumu līmeni, pašreiz nav sasniedzami. Piemēram, 60% pensionāru Latvijā saņem līdz 300 eiro pensiju.
Kā zināms, Latvijā nav pamatoti aprēķināta iztikas minimuma, kas nepieciešams, lai cilvēks varētu vismaz fiziski izdzīvot, un, protams, garantētais iztikas minimums jeb GMI ir tieši tikpat “no gaisa grābts”. Patiesībā GMI tika noteikts, ievērojot valdības un pašvaldību vienošanos jeb, citiem vārdiem runājot, tā bija politiska vienošanās, neveicot nekādus aprēķinus.
Šobrīd izskatās, ka pašvaldības nākamajā gadā būtu gatavas GMI paaugstinājumam līdz 80 eiro mēnesī. Cilvēkiem ar trešās grupas invaliditāti, kuru pabalsts ir no 84 eiro mēnesī plus daži eiro par darba stāžu un kuri ne vienmēr var atrast darbu, kas būtu pa spēkam, tā joprojām būs bezizeja. Protams, trūcīgā statuss paredz dažādus pašvaldības atbalsta pasākumus un četras pārtikas pakas pusgada laikā, tomēr izdzīvot ar šo summu ir gandrīz neiespējami. Maznodrošinātie ir nedaudz labākā situācijā, tomēr viņiem pašvaldību atbalsts ir paredzēts mazākā apjomā. Jebkurā gadījumā vienīgais kritērijs, par kuru jau atkal tiek runāts – pabalstiem jābūt tādiem, lai cilvēkam nebūtu pārāk laba dzīve un viņš gribētu strādāt –, nevar būt universāls. Cilvēki ar invaliditāti un pensionāri tomēr nav ieskaitāmi tajā grupā, kurai noteikti jāstrādā, jo citādi slinkos un dzīvos tikai no pabalstiem.
Protams, ne tikai pabalsti trūcīgajiem un maznodrošinātajiem ir lielā problēma Latvijā, ne mazums problēmu ir arī ģimenēm, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām. Vai Latvijas valsts šobrīd var atļauties sniegt visu vajadzīgo atbalstu? Nevar, tas ir skaidrs. Turklāt algas pielikums vajadzīgs mediķiem, ir vēl citi izdevumi, kurus ignorēt nedrīkst. Sabiedrību, kura jau tā ir neapmierināta un brīžam izskatās pavisam aizkaitināta un kuru “Covid-19” krīze nav padarījusi mierīgāku un līdzsvarotāku, droši vien īsti nedzirdēs, piemēram, valdības un ekspertu sacīto, ka budžets no gaisa nekrīt un nodokļi jāmaksā godīgi. Un, ja pa vidu kā vienmēr būs politiķi, kuri brēks, ka visi zog un visi slikti, tikai viņi vien ir tie gaišie tēli, kuri gan uzreiz visu atrisinās, tas situāciju neuzlabos. Ja valsts cilvēku acīs tiek padarīta par ienaidnieku, tas ir ļoti bīstami. Vienīgais, ko šādā situācijā var teikt, – mums jābūt apdomīgiem un jāsaglabā vēss prāts, jo, paraugoties uz norisēm pasaulē, tai skaitā Eiropā, ir skaidrs, ka vieglu dienu nebūs.
Komentāri