Pārdomas radīja televīzijā dzirdētā informācija par gandrīz trim miljoniem eiro, kas piešķirti darba vidē balstītas skolotāju sagatavošanas programmai. Proti, cilvēkam, kurš ieguvis augstāko izglītību kādā citā nozarē un sapratis, ka vēlas kļūt par skolotāju, būs nepieciešams tikai gads, lai papildus iegūtu pedagoģisko kvalifikāciju.
Tas it kā būtu saprotams, jo visur dzirdam, ka pedagogu trūkst. Arī oficiālā informācija vēsta, ka Valsts izglītības informācijas sistēmā 2020.gada janvārī bija 105 pedagogu vakances, no kurām 59 – pirmsskolas izglītības iestādēs.
Taču, padomājot dziļāk, rodas sajūta, ka kaut kas te nav īsti kārtībā, ka par kaut ko maksājam dubultā. Katru gadu augstskolās tiek uzņemti studenti, kuri vēlas studēt pedagoģiju. Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā rodama informācija, ka pēdējos gados programmā “Pedagogu izglītība un izglītības zinātnes” tiek atvēlēts finansējums vairāk nekā tūkstoš budžeta vietām. Tātad teorētiski par skolotāju trūkumu nevajadzētu sūdzieties. Tiesa, cita informācija vēsta, ka no absolventiem darbu skolās uzsāk 350 – 400 jauno speciālistu, kas nozīmē, ka pedagogu sagatavošanai pieejamie ierobežotie resursi netiek izmantoti efektīvi.
Raidījumā tika vēstīts, ka no šiem trim miljoniem eiro apmēram pusi tērēšot komunikācijai, lai celtu pedagogu amata prestižu. Turklāt tas esot jāpanāk dažu mēnešu laikā, tāpēc arī izmaksas lielas. Klausījos un domāju, ka kaut kas te tiešām ačgārni. Valsts tērē naudu, lai apmaksātu budžeta vietas augstskolās, un tagad vēl tērēs naudu, lai stāstītu, cik labi ir būt pedagogam, lai šo profesiju izvēlas citas specialitātes ieguvušie.
Vai skolotāja amata prestižu varēs paaugstināt ar reklāmām, apmaksātām publikācijām, citām aktivitātēm? Vai tas nedaudz neatgādinās reklāmas, kur mēģinām iestāstīt, ka šis produkts ir labāks par visiem, lai gan patiesībā – štrunts vien ir?
Varbūt pedagoga prestižu var celt ar algu jautājuma sakārtošanu, izglītības sistēmas sakārtošanu? To reformē jau gadu desmitiem, taču pagaidām tālāk par reformām nav izdevies tikt. Par kādu prestižu var runāt, ja visā mājā kopumā nav kārtības? Varbūt pareizāk būtu vairāk motivēt tos, kuri studē pedagoģiju, lai viņi strādātu izraudzītajā un apgūtajā profesijā.
Saprotu, tas laikam nav demokrātiski, bet, manuprāt, pareizāk , ja students, saņemot iespēju studēt par valsts līdzekļiem, paraksta līgumu, ka noteiktu laiku arī nostrādās šajā profesijā. Taču pagaidām tērēsim līdzekļus, lai stāstītu, cik labi būt skolotājam.
Komentāri