Kopš “Covid-19” pandēmijas sākuma strīdu par personīgo brīvību un tiesībām uz to nav trūcis.
Vieni atgādina, ka personīgās tiesības, piemēram, uz brīvu pārvietošanos, var nākties ierobežot citu drošības un veselības dēļ, un tas nav nelikumīgi. Citi kaismīgi aizstāv visas savas brīvības un runā par kaut kādu sazvērestību ar nolūku pakļaut un kontrolēt cilvēkus. Tagad Latvijas sabiedrībā uzviļņojuši strīdiņi par svarcēlājas Rebekas Kohas paziņojumu, ka viņa pāriet islamticībā. Atkal vieni teic, ka tā ir viņas personīgā izvēle, ka reliģija ir katra paša lēmums, bet citi runā par teroristiem, slikto ticību un pat pamanās publiski apspriest viņas somiņu un drēbes, jo tās, lūk, esot ļoti dārgas islamticīgai sievietei. Nav lielas jēgas strīdniekiem atgādināt, ka saistība ar teroristiem ir radikāli noskaņotajiem fundamentālistiem vai viņu sekotājiem, kuri šajā reliģijā nav iedziļinājušies un akli seko saukļiem. Tāpat kā neko nelīdz arī jautājums, kā reaģētu pamācītāji, ja publiski tiktu apspriesta viņu personīgā dzīve un izvēles.
Līdzīgi notiek arī diskusijas par paredzēto kadastrālās vērtības maiņu nekustamajiem īpašumiem. Nelīdz arī tas, ka vai nu samazinās nodokli, vai noteiks ar nodokli neapliekamo minimumu. Uzskats, ka par nekustamo īpašumu nodoklis vispār nav jāmaksā, nav retums. To, ka pašvaldības budžets veidojas arī no nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN), diskutētāji negrib dzirdēt, jo viņiem, lūk, ir tiesības uz īpašumu un nodoklis šīs tiesības, viņuprāt, ierobežo.
Sociālpsihologi skaidro, ka negatīvu reakciju uz visu, ko nezinām, rada bailes. Droši vien vietā atgādināt Nobela prēmijas literatūrā saņēmēja 1981. gadā Eliasa Kaneti grāmatā “Masa un vara” rakstīto: “Vairāk par visu cilvēkiem bail saskarties ar nezināmo. Kaut ko tverot, gribas to redzēt, gribas to zināt vai vismaz atpazīt. Cilvēks vienmēr izvairās no svešā.(..) Visus atstatumus, ko cilvēki radījuši ap sevi, ir diktējušas šīs bailes no saskaršanās.”
Jāpiebilst, ka nav pat tik svarīgi, vai dzīvojam labi vai ne pārāk. Ir pierasts pie tā, kas ir tagad un šeit, tādēļ pārmaiņas vienmēr tiek uztvertas ar aizdomām un pārmetumiem. Vienīgais izņēmums droši vien ir dāsnie priekšvēlēšanu solījumi, kuriem noticēt gribas tik ļoti, ka vairs neuzdodam jautājumus, kā solīto iespējams īstenot.
Atgriežoties pie jautājumiem par “Covid-19” un valdības kritiku gan no tiem, kuriem ierobežojumu par daudz, gan no tiem, kuri vēlas stingrāku kontroli, pārsteidz Zviedrijas sabiedrības nostāja. Par spīti tam, ka zviedru valdībai ir atšķirīga pieeja un tādēļ inficēto un mirušo ir daudz, sabiedrība tai uzticas un vienā mierā dara to, ko valdība iesaka. Acīmredzot bažas un izpratni par tiesībām un brīvību ļoti ietekmē tas, vai cilvēki uzticas savas valsts varai. Uzticēšanās mazina bailes, un uzticēšanās ir jānopelna. Jācer, ka mūsu politiķi to drīz sapratīs.
Komentāri