Nedēļas nogale pagāja Dzejas dienu zīmē. Tās piederas septembrim un saistās ar Raini.
Pirmā Dzejas diena tika rīkota 1965. gada 11. septembrī, atzīmējot Raiņa 100. dzimšanas dienu. Togad Rīgā, Esplanādē, arī atklāja pieminekli Rainim. Nākamā gadā Latvijas Rakstnieku savienība nolēma Dzejas dienas rīkot katru gadu, tā iedibinot jaunu tradīciju.
Padomju gados Dzejas dienas bija vērienīgi pasākumi visā Latvijā. Dzejnieku un rakstnieku grupas brauca tikties ar skolēniem skolās, kultūras namos ar lasītājiem. Var nepārspīlējot teikt – dzeja bija modē. Dzejnieki prata pateikt to, kas sabiedrībai bija svarīgs, vārdos ieslēpt to, par ko skaļi nerunāja. Dzeju lasīja, ne velti dzejoļu krājumi iznāca ap 30 tūkstošos eksemplāru metienos. Līdz ar pārmaiņām sabiedrībai mazinājās vajadzība dzejā izlasīt domas, kuras pašam palika neizteiktas. Dzeja un tās patērētājs, lasītājs, mainījās. Bet dzeja nepazuda. Vecākā paaudze turpināja iepriecināt savus lasītājus, jaunākā meklēja un atrada jaunas formas, kā ar vārdiem izkliegt to, kas sāp, kas svarīgs, prata pavērt rimtās ikdienas priekškaru, uzjundīt problēmas.
Pa laikam gan izskan: “Kurš tad šodien lasa dzeju?” Bet, ja jau dzejnieki raksta, ir arī lasītāji. Un kādreiz jau Veidenbaums rakstīja: “ Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars,/ No tiesas tiem dodam šo vārdu,/ Jo viņu dzejās mīt burvības gars:/ Tās miegu mums dāvina gardu.” Laikam jau latvietis, būdams pasaules redzīgs, tuvu dabai, visos laikos pratis vārdos izteikt izjūtas, ieskicēt sāpes un nākotni. Un citam to patīk izlasīt. Tā ir bijis un ir tagad.
Šīgada Dzejas dienu moto “Dzeja dziedē”. Dzejnieks Kārlis Vērdiņš atzinis: “Domāju, ka ticība dzejas dziedējošajam spēkam mūsdienās visu laiku iet roku rokā ar neticību dzejai kā tādam valodas lietojuma veidam, kas patiesībā neko nevar mainīt.” Cik dažādi esam, tik dažāda ir mūsu attieksme un arī dzejas izpratne. Netrūkst cilvēku, kam dzeja ir vārdu savirknējumi, ir tādi, kuri meklē skaistus vārdus un rindu ritmu.
Dzejnieks visos laikos bijis cilvēks, kuram ir iedots talants. Viņš reizē slavēts un pelts. Var gribēt kļūt par dzejnieku, mācīties būt par dzejnieku, bet diezin kas neiznāks. Vien kārtējo reizi apstiprināsies Veidenbauma teiktais par baru.
Kas šodien lasa dzeju? Pēc Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas pasūtījuma veiktā pētījuma secināts, ka Latvijas iedzīvotāji vislabprātāk lasa kriminālromānus – 25%, bet dzeju – astoņi procenti. Vēl mazāk – tikai septiņi procenti – lasa reliģisko literatūru, un trīs procenti aptaujāto norādījuši, ka lasa vai skatās mākslas albumus. Astoņi procenti nav daudz un reizē nav maz, nenoliedzami, dzeju katrs nelasīs, jo vienkārši nesapratīs, tā ir garīgā bauda noteiktam cilvēku lokam. Dzeja vairs nesauc uz tālēm vai mainīt pasauli. Dzeja vispirms lasītājam atklājas kā brīnums, tā dod atbildes, kuras negaida. Un laikam taču tā dzeja dziedē.
Vienmēr būs diskusijas, kas ir un kas nav laba, kvalitatīva dzeja. No vēstures taču zināms, ka lasītāju iecienīti dzejnieki kolēģu vidū bijuši neatzīti, jo pārāk vienkārši. Tāpat kā kādu slavēto neklājas kritizēt, jo tā lasītājs parāda, ka ir nesapraša.
Dzeja ir gadsimtiem izkopta māksla. Tā nepārtraukti attīstās. Tāpat kā valoda. Vārdi, kurus kādreiz dzejnieks pat neiedomājās ielikt dzejolī, jo tas bija prasti, nepieņemami, gadu gaitā vairs nevienu nepārsteidz.
Dzejas dienu galvenais uzdevums – atgādināt, ka ir dzeja. Atgādinājums gan tāds pakluss, salīdzinot ar kultūras darbinieku skaļajām sevis aizstāvībām par nodokļu un pabalstu tēmu. Laikam jau šodienas dzejnieki tādi kautrīgi, ielās neiet, savas vārsmas nerunā. Bet šodien bez reklāmas nekas nenotiek. Savest kopā dzejnieku un lasītāju mēģina. Domas sprēgā, vārdi virmo. Dzejnieks paliek savā vārdu un izjūtu pasaulē, lasītājs kaut kur citur.
Katrai paaudzei savi tikumi, varoņi un arī dzejnieki. Kādus jaunās paaudzes dzejniekus pazīst un lasa cienījamā vecuma paaudze? Varbūt palasot labāk varēs izprast mazbērnus. Ko lasa jaunatne? Par klasiķiem stāstīja skolā, bet vienaudžu teiktais katrai paaudzei ir tas vērtīgākais. Lai vai kā – dzeja noteikti nebūs tā māksla, par kuru kā tagad par alu gleznojumiem sakām – reiz bija. Dzeja dziedē domas.
Komentāri