Mēģinot zīlēt nākotni, kā tālāk dzīvot un ko gaidīt, grūti atturēties ik uz soļa piesaukt 14.aprīli kā atpestīšanas simbolu. Jā, nudien, valdības vīri un sievas vēl tikko – 13.martā – , pieņēmuši lēmumu par līdz šim valstiski nepieredzētu mēru noteikšanu, bija spiesti nosaukt precīzu termiņu tik nopietniem mūsu visu dzīves ierobežojumiem. Vēl ārkārtējās situācijas pirmajās dienās vairums cilvēku nespēja līdz galam aptvert notiekošo, nesaistot traģisko pandēmijas upuru ainu Eiropā un citviet pasaulē ar Latviju un savas ģimenes ievainojamību. Tik pēc nedēļas, kad lielākā daļa sabiedrības jau samierinājās ar savu vajadzību un ieradumu pārkārtošanu epidemioloģiskajām prasībām, sāka izskanēt arī pirmās nedrošās replikas – vai tiešām pēc mēneša jau varēsim atviegloti uzelpot. Tiešā un pārnestā nozīmē.
Nu ir pagājušas tieši trīs nedēļas, kopš mēs mostamies un ejam gulēt ar ziņām no Covid-19 kaujaslauka. Vēl otrdienas vakarā tika ziņots , ka 203 valstīs jaunais koronavīruss paņēmis vairāk nekā 33,6 tūkstošus dzīvību, liecina Pasaules Veselības organizācijas mājaslapā publiskotie dati. Jau pagājušajā nedēļā veselības ministre Ilze Viņķele piesardzīgi izteicās par, visticamāk, ārkārtējās situācijas ieilgšanu, ņemot vērā speciālistu zināšanas par epidēmijas attīstības gaitu un arī gūtos secinājumus no citu valstu pieredzes. Veselības ministrijas galvenais speciālists infektoloģijā Uga Dumpis arīdzan otrdien jau skaidrāk žurnālistiem lika manīt: “Ātri tas nebeigsies.” Nu jau skaidrs kā diena, valdība jaunnedēļ solījusi lemt par ārkārtējās situācijas termiņa pagarinājumu, veselības ministrei uzstājot uz trim mēnešiem, tātad – līdz pat jūnija vidum.
Lai arī kāds katram būtu viedoklis par to, ko atbildīgajām amatpersonām katrā svarīgajā jautājumā būtu jānolemj, man atkal gribētos aicināt uz nu jau šajās dienās gandrīz nodilušo jēdzienu – sapratni. Par to, ka steigā un spriedzes apstākļos ne visi lēmumi ne visās institūcijās var būt pilnīgi pareizi, jo vēl neesam laikmetā, kad valdības krēslos sēdētu roboti, kuri precīzi spētu visu izskaitļot. Par to, ka grūti šobrīd ir visiem un kaut kāds upuris mums ir jānes. Ikdienas komforta un pat iztikas ienākumu upuris pret daudzu dzīvību upuriem.
Un vēl to, ka visvērtīgākais pilsoniskais ieguldījums būtu šovakar pārkārtot savu tuvākās nākotnes plānu. Kā teic U.Dumpis: “Šis nav divu nedēļu jautājums, mums ir jādomā, kā organizēt savu dzīvi un turpināt funkcionēt, un jāiemācās tā dzīvot.”
Komentāri