Visbiežāk tiek runāts, ka no izdegšanas jāuzmanās perfekcionistiem un cilvēkiem, kuri strādā veselības nozarē, sociālajā sfērā, izglītībā. Šobrīd no izdegšanas jāuzmanās arī visiem, kuri ārkārtējās situācijas dēļ strādā attālināti, jo īpaši skolotājiem, vecākiem un bērniem, jo nav skaidru ne mācību, ne darba laika robežu, latiņa ir uzlikta augstu, un slodze ir daudzkārtīgi palielinājusies.
Trenere izglītības vadībā Kristīne Zaksa teic, ka cilvēks var piemēroties slodzei, ja tā palielinās par desmit procentiem, taču tagad tā var būt arī krietni lielāka. Skolotāji, bērni, vecāki, lai arī attālināti, bet būtībā ar telefona un dažādu saziņas grupu starpniecību ir sasniedzami nepārtraukti. Latviešiem raksturīgs samērā augsts prasīgums pret sevi, lai kāda būtu situācija, visam jāizdodas labi vai pat teicami. Bet tas rada papildu stresu. Cilvēkiem ir dabiski kļūdīties, kļūdīties var bērns, var pieaugušais, vai tas būtu vecāks vai skolotājs. Lai gan bērni bieži vien ir patstāvīgāki un spēj izdarīt vairāk, nekā mēs iedomājamies, ir svarīgi, ka arī viņiem ir iespēja prasīt padomu kā skolā, tā mājās, kaut ko nezināt un nemācēt.
Izdegšanai ir vairākas fāzes. Kristīne Zaksa novērojusi, ka tās labi redzamas tagad. Brīdī, kad izsludināja ārkārtējo situāciju, lielākā daļa cilvēku ar aizrautīgu entuziasmu ķērās apgūt jaunas metodes, jaunas platformas, kurās darboties, apņemoties visu izdarīt pēc iespējas labāk, taču šī pārlieku lielā enerģijas atdeve būtībā ir pirmā fāze izdegšanai, jo noved līdz nākamai fāzei – nogurumam, kuru cenšamies neievērot vai nopurināt, jo ir taču jādara un ir jāvar. Speciāliste atgādina, ka būtiski ir sevi pazīt, lai ieraudzītu simptomus, saprastu, kurā brīdī tomēr pauze jāpaņem, kādas izmaiņas jāveic, lai būtu labāk. Kā saplānot dienu, kā palīdzēt ķermenim – ar tām pašām tik ieteiktajām pastaigām vai vingrojumiem mājās. Kā veidot darba, mācību, atpūtas robežas, esot vienā un tajā pašā vidē, un kā palīdzēt sev emocionāli. Ja cilvēks šos signālus neņem vērā, bet turpina strādāt līdzšinējā modelī, viņš var kļūt cinisks un bezjūtīgs, vai arī sāk just nogurumu un apātiju. Vairs nav vēlēšanās ne ar vienu kontaktēties, nav motivācijas no rīta celties, nav spēka darīt ikdienas darbus . Kā izrādās, 70 procenti darbaspējīgo vismaz vienreiz piedzīvojuši izdegšanu, bet diemžēl 50 procenti to piedzīvojuši atkārtoti, tāpēc ir tik svarīgi laikus ieraudzīt signālus, kas liecina par izdegšanu, un rīkoties, lai to novērstu. Lai gan bieži vien ar prātu saprotam, kā jārīkojas, mūsu uzvedības modeļi ir tik spēcīgi, ka bieži darām pa vecam, tadēļ atrast jaunu ceļu un jaunus variantus ir gana sarežģīti, bet tajā pašā laikā ne neiespējami.
Jāatzīst, man patika Kristīnes Zaksas atgādinājums, ka krīzes situācija nav tas brīdis, kad sevi obligāti jāpilnveido, jo primāri krīze ir brīdis, kad svarīgi izdzīvot, sakārtot ikdienu, piemērojoties jaunajai situācijai, izejot cauri noliegumam, dusmām, skumjām un, pieņemot situāciju, izturot neziņas radīto stresu un trauksmi, atrast veidus, kā iespējams socializēties, paliekot mājās, un kā atrast laiku sev, esot visu laiku kopā ar citiem. Un tikai tad ir iespējams sākt domāt par pašizaugsmi un jaunu talantu attīstīšanu.
Komentāri