Maija sākums ir svinības – Darba svētki, Neatkarības deklarācijas svētki. Bet starp abām ir vēl kāda diena, ko reti atceramies, – Pasaules preses brīvības diena, kuru ik gadu 3.maijā aicina atzīmēt UNESCO.
Te nu gan jābilst, ka vārds “prese” sen jau ir tikai simbols tam, kas notiek informatīvajā telpā. Avīze nu kļuvusi par tādu kā klasikas pārstāvi, strauji tai priekšā steidz citi visdažādākie informācijas nodošanas un apmaiņas veidi, kuru nosaukumiem pat nespējam izsekot līdzi. Bet ko nu par avīzi, pat radio un televīzija jau pieskaitāma pie “vecās skolas”. Un tādēļ aizvien grūtāk izsekot un izprast, kuri informācijas kanāli tiešām pieprasa savu neatkarību, bet kuri, lai kādu apsvērumu motivēti, pilda pavisam citus uzdevumus, ne strādā brīvas, demokrātiskas sabiedrības interesēs.
Pandēmija, ko izraisījis jaunais, nesaprotamais un bīstamais koronavīruss, radījusi vēl vienu epidēmiju –“bīstamo dezinformācijas epidēmiju”, kā to nosaucis ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs. Augstā amatpersona brīdinājusi par veselībai kaitīgiem padomiem un viltus zālēm un atzinusi, ka “Meli piepilda ēteru”, ka “Mežonīgas sazvērestības teorijas piepilda internetu”. Un izplatās naids, naids pret tautām, cilvēku grupām. (Jāpiebilst, lokāli arī pret cilvēkiem, ja zināms, ka kāds inficējies ar ļauno vīrusu.)
Ja speciālisti zina un esam jau apguvuši, kā iespējams samazināt un pat novērst risku inficēties ar jauno vīrusu, vai saprotam, kā pasargāt sevi no citas epidēmijas – melu ziņām, dezinformācijas, no tendencioziem viedokļiem un informācijas, kas smalki apvīta ap faktiem, ar it kā lielu ticamības devu iebarojot ne vien aplamas, bet tālejoši bīstamas nostādnes?
Par medijpratību, spēju atšķirt melus, dezinformāciju no patiesības, prasmi atrast to informācijas devēju, kuram uzticēties, pēdējos gados runāts daudz, nu šie jautājumi kļūst vēl nozīmīgāki. Katram mums jākļūst vēl zinošākam, uzmanīgākam, jāstiprina sava izpratne. Taču tas viss ir iespējams tikai tad, ja stiprs ir pats informācijas devējs. Un tāpēc Pasaules preses brīvības dienu ir vērts pieminēt. Ne jau preses, bet sabiedrības dēļ.
Komentāri