Informācijas un uzmanības orkāns, ko izraisījušas jaunā un neizprotamā vīrusa radītās slimības sekas, no ziņu telpas aizslaucījis daudz ko citu, par ko sabiedrība citā situācija diskutētu, spriestu un varbūt pat sastrīdētos.
Pagaidām strīds notiek tikai starp tiem diviem, kuri abi grib pretendēt uz depozīta sistēmas veidošanu Latvijā.
Kad beidzot iztukšoto dzērienu pudeļu savākšanas sistēmas radīšana, par kuru diskutēja desmitgadi, bija nonākusi līdz kaut kādam juridiski saistošam un saprotamam risinājumam, saprotams, sarosījās dzērienu – alus, sulu, limonāžu- ražotāji. Jūnijā “Alus un dzērienu iepakojuma savienība” izveidoja “Depozīta iepakojuma operatoru”, tajā īpašnieki ir “Alus un dzērienu iepakojuma savienība”, kuru veido alus darītavas, “Coca-Cola HBC Latvia”, “Cēsu alus” , “Cido grupa” un “PET Baltija”.
Organizācija publiski uzsvēra, ka ir gatava uzņemties atbildību par sistēmas ieviešanu, darbību, atzīstot, ka tieši paši dzērienu ražotāji to var apsaimniekot optimāli, tā, lai ieguvēja būtu sabiedrība kopumā, tajā skaitā lai nezaudētu arī pircējs un ražotājs.
Taču jau tad gaisā vējoja ziņas, ka būs vēl otrs pretendents. Jau pēc dažiem mēnešiem, septembrī, Komercreģistrā reģistrēta SIA “Nulles depozīts”, tās lielākie īpašnieki ir “Zaļā josta”, Latvijas Tirgotāju asociācija, AS “BAO”, kas nodarbojas ar rūpniecisko atkritumu apsaimniekošanu, vairākas firmas ar nelielu kapitāldaļu portfeli, tajā skaitā AS “Latvijas balzams”, SIA “Wingo Deposit”, kas izstrādā pudeļu pieņemšanas iekārtu, kurā varēšot pieņemt arī saplacinātu iepakojumu. Jāpiebilst, ka šī uzņēmuma lielākais investors ir Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas vadītājs Jānis Vilgerts.
Septembra beigās, kā noteikts normatīvajos aktos, abi uzņēmumi iesniedza pieteikumus Valsts vides dienestam, lai pretendētu kļūt par taras depozīta sistēmas operatoru.
Ja līdz tam sarunas par to, kam jāuztic depozītsistēma, karstas bija dažādu institūciju gaiteņos un kuluāros, nu tās aizvien vairāk parādījās publiskajā telpā un sāka briest skandāls.
“Depozīta iepakojuma operators” dibinātāji vērsās valdībā un pie vides dienesta, pieļaujot, ka “Nulles depozīts”, iesniedzot pieteikumu, varētu būt falsificējis datus par dzērienu ražotāju un importētāju apjomiem. Latvijas Alus darītāju savienības izpilddirektors Pēteris Liniņš medijos arī tika izteicies, ka atbilstoši Iepakojuma likumam depozīta sistēma ir dzērienu ražotāju atbildība un tā ir jāveido dzērienu ražotājiem, nevis atkritumu apsaimniekotājiem. Drīz sekoja “Nulles depozīta” atklātā vēstule, aicinot atsaukt šo informāciju, uzsverot, ka likums nebūt nenorāda, ka sistēmas operatora dalībnieki var būt tikai depozīta iepakotāji un biedrības, kuru biedri ir depozīta iepakotāji. Turpat tika lūgts Alus darītāju savienību nejaukties Valsts vides dienesta, kas konkursā izvēlēsies sistēmas operatoru, kompetencē, kā arī nemaldināt sabiedrību.
Visticamāk, šis pēdējā pusgada spraigais stāsts raisītu ne tikai iesaistīto nozares pārstāvju sadursmes, tas skaļāk uzrunātu arī mediju telpu, par to šķiltu zibeņus sociālajos tīklos tie, kas zina visu un visur. No šāda skatupunkta, pieļauju, pašreizējā situācijā Valsts vides dienestam un konkursa komisijai ir daudz vieglāk strādāt. Ja pāri brāžas skaļi vēji, turklāt no visām pusēm, daudz vieglāk izsist no līdzsvara. Tomēr kāds aizdomu gruzis grauž – vai abi ne vien ekonomiski, bet arī diezgan politiski “muskuļotie” pretendenti spēkus rāda vien publiskajā telpā?
Komentāri