Šajās dienas galvā skan vien citāti no dziesmām. Intensīvā mājas sadzīve, attālinātās komunikācijas uzplaiksnījumi, notikumi šeit un pasaulē – tas viss sajaucas iespaidu kokteilī, un pienāk brīdis, kad nevari vairs prozas vārdiem izsacīt, kas īsti tavā dzīvē notiek. Aizvien biežāk kādā situācijā pieķeru sevi pie domas – tas viss jau ir bijis. Arī šai pašā mirklī atskārstās izjūtas – tās kāds jau ir teicis.
“Notiksies, kam jānotiek”. Nekādi negribu mest ēnu uz brīnišķo dziesmu, bet tās virsraksts burtiski iemieso visu to ļaužu nostāju, kam visi ierobežojumi šķiet nevajadzīgs teātris. Aktīvā pretvakcinētāju kustība gan jau pirms pandēmijas pieklusa, tomēr vēl pirms nedēļas atkal tīmeklī plašu atbalstu guva privāta viedokļa publikācija par to, lai ļaujam notikt dabiskajai atlasei. Tā, nežēlīgi pārfrāzējot, nomirsiet, kam jānomirst.
Nenoliegšu, mani arī brīžiem nomāc apokaliptiskā sajūta, jo uz ielas un veikalos jau pierodam pārvietoties tā, lai pat nepaskatītos viens uz otru. “Es nesatiku Tevi (..) Šai pilsētā, kur tik daudz ļaužu ganās”, skan dziesmā. Un tad valdība izziņo ilgi gaidītos un tā saucamos ierobežojumu mīkstinājumus. Pakrūtē kņud – kaut kā šķiet pat par strauju sperts solis, tā vien gribas pilsētvides plakātos nodrukāt: “Brauciet lēnām pār tiltu, draugi…”
Iespējams, pie šīm uzmācīgajām “déjà vu” [fr.val. jau redzēts] sajūtām vainīga tuvīnā manas pašas pusapaļā jubileja. Lai nu kā, tomēr vismaz sliecos šo emociju haosu un viegli izdemolētas bibliotēkas sajūtu savā prātā saistīt arī ar laikmeta un vēl jo vairāk ar ārkārtējās situācijas radītās gandrīz nepārtrauktās virtuālās komunikācijas slodzi. Mans paziņa, noguris no savu kontaktpersonu izplatītajām viltus ziņām un pat sazvērestības teorijām, publiski pavēstīja, ka veicis tīrīšanu. Tas ir – izdzēsis no kontaktu loka cilvēkus, kuru pavairotā informācija apgrūtinājusi, viņaprāt, svarīgas un aktuālas informācijas saskatīšanu ziņu lentē. Izdzēsis ne tikai attāli pazīstamos, arī klātienes komunikācijā par draugiem sauktos un vēl radus. Ļoti interesanti bija ieraudzīt atbildes reakciju. Vēstījums teju 70 komentāros bija ļoti plašs – no apsveikumiem un saprātīgas rīcības apliecinājumiem, līdz nosodījumam un pat salīdzinājumiem ar nevēlamu sabiedrības locekļu izolēšanu, izsūtījumu, kā arī Bībelē paustajiem vēstījumiem, ka Jēzus jau arī neattaisnoja muitnieku un grēcinieku darbus, taču ar viņiem sēdās pie viena galda. Lai arī apzinos dogmatiķu iemīļotāko paņēmienu salīdzināt nesavietojamas kategorijas notikumus ar mērķi novirzīt sabiedrisko domu no iesāktās tēmas, tomēr minētā replika mani aizķēra un sagribējās atrisināt šo rēbusu.
Nudien – mūsdienās cilvēkam ir tiesības uz vārda brīvību, līdz ar to pēc viņa gaumes popularizēta informācija nedrīkst būt par pamatu tiesību ierobežošanai. Taču kādas citas personas izvēle nelasīt šīs teorijas nekādi neierobežo otra cilvēktiesības. No ētiskā aspekta – jā, novēršanās no sava radinieka viņa pausto uzskatu dēļ izklausās teju pēc grēka, kad to iztēlojamies klātienes saziņā. Taču ar elektroniskās komunikācijas apgūšanu esam iebraukuši otrā grāvī – kontaktu un tā saucamo attiecību apjoms, kāds mūsdienu cilvēkam veidojas virtuālajā pasaulē, jau krietni pārsniedz dzīvas būtnes spēju tajās iesaistīties un apzināti reaģēt. Skan skarbi, taču arī virtuālajā sadzīvē katram kaut kādas sanitāri higiēniskās normas jāievieš.
Šajā brīdī kā tematiska pestīšana prātā atgriežas bērnībā pus-pa-jokam mammas teiktā frāze – atpūšoties paroc grāvi! Iešu ar – vismaz kādu skapi pārbīdīšu. Ka’zi, varbūt jauns skatupunkts uz šo krīzi pavērsies.
Komentāri