Latviešu valoda skan ikdienā, presē vai medijos ziņas un sev interesējošo lasām latviski. Un cik bieži šausmināmies – nemākam vairs ne runāt, ne rakstīt. Tāds vērtējums nav nekas jauns.
Visi dižie valodnieki un dzejnieki pagājušā gadsimta 20. gados, pēc tam 40. gados ir teikuši – cik slikta kvalitāte tagad ir latviešu valodai. Arī desmitgadēs uz priekšu nekas nemainījās. Tāpat kā tagad. Vajag tikai kādam atdzīvināt šo tēmu, lai kārtējo reizi izskanētu, ka latviešu valodā pazūd vārdi, ienāk sveši, ka necienām dzimto valodu, un tā tālāk.
Pasaules diktāts latviešu valodā ir viena no reizēm, kad latviešu valodai tiek pievērsta plašākas sabiedrības uzmanība. Šogad diktātu tiešsaistē rakstīja 2675 interesenti no 34 valstīm, kas ir par 31% vairāk nekā pērn. Dalībnieku vecums – no deviņiem līdz 89 gadiem.
“Diktāts ir interesants pārbaudījums, kurā katrs pats var pārliecināties, ko prot. Esam gudri, kad jākritizē, bet kādas kļūdas ir pašiem,” saka latviešu valodas skolotāja Ina Gaiķe. Viņa iepriekšējos piecus gadus rakstījusi pasaules diktātu latviešu valodā, šajās brīvdienās bijuši citi darbi. Viņa atceras, kad pirmoreiz notika diktāts, vairāki skolēni brīvdienā nāca uz skolu, lai klātienē rakstītu diktātu.
“Diktāts – tā ir iespēja pašam pārbaudīt savas latviešu valodas zināšanas. Neviens neaizrādīs, nepamācīs, rezultāts būs zināms tikai pašam. Var arī to darīt anonīmi,” atgādina skolotāja un atklāj, ka diktātos pašai bijusi viena vai divas kļūdas. “Rakstīt ar roku vai datorā ir atšķirība. Rakstot datorā, komata vietā ieliku punktu,” ar smaidu teic I.Gaiķe.
Šīgada diktāta tekstu “Pasaka par vārdu tapšanu”, ko sarakstījis Ilmārs Šlāpins, viņa izlasījusi. “Tekstā gramatika, kas jāzina: tiešā runa, salikti sakārtoti teikumi, divdabji. Taču teksts šķiet tāds samocīts, pārbagāts ar neikdienišķiem vārdiem,” viedokli pauž skolotāja.
Lūk, neliels ieskats: “Pļāpu kules, kam patīk klāstīt un pātarot, šventerē aizjūru gudrības vai pļerkst, citiem un svešiem neslavu ceļot. Cilvēki nosauc šos par salašņu vērpelēm un niekkalbjiem, mēlnešiem un kladzenēm, gramšļām un mīstīklām, nespēdami ko tādu vairs ciest.
“Tam vienreiz ir jāpieliek punkts!” aizlūstot balsij, tie saka, sasmalsta, cik nu spēj, katrs savā ķeselē un iet uz visām četrām debesu pusēm. Tā top valodas – simtiem un tūkstošiem dažādu valodu, kuras mūs turpina.”
Zināmi, aizmirsti vārdi nožvadz kā krelles. Tā vien gribas uzzināt nezināmā nozīmi. Jācer, ka kāds arī pašķirstīs vārdnīcu, varbūt pat iekļaus savā sarunvalodas vārdu krājumā.
Ina Gaiķe nepiekrīt bieži izskanējušam viedoklim, ka jaunā paaudze slikti prot latviešu valodu, arī ar rakstīšanu daudziem ir problēmas. Kad mācības vidusskolas klasēs atsāksies klātienē, tāpat kā iepriekšējos gados, skolotāja arī audzēkņiem ļaus izmēģināt uzrakstīt diktātu, ko rakstīja visā pasaulē. Pieredze rāda, ka rezultāti ir ļoti dažādi. Daudziem vien pa vienai, divām kļūdām.
Pasaules diktāta latviešu valodā iniciatīvas mērķis ir attīstīt latviešu valodas rakstītprasmi, audzināt cieņu pret dzimto valodu jau no bērnības, veidot ciešākas saiknes ar ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, saliedēt sabiedrību, kā arī aicināt cittautiešus labāk apgūt latviešu valodu. Valoda ir katras tautas neaizstājama vērtība. Tikai divi miljoni cilvēku pasaulē runā un raksta latviski. Arī tā ir unikāla vērtība. Tas katram jāapzinās, ar to jālepojas. Valoda, arī tās rakstība kļūst mūsdienīgāka. Tajā ienāk svešvārdi, kuriem meklējam latvisko atbilstību. Internetā sarakstoties esam iemācījušies izteikties īsi, emocijas izpaust ar simboliem, ne vārdos. Cik gan bieži gribas pasmaidīt, dusmoties, brīžam kliegt, redzot, cik nepareizi lietots kāds vārds, neizpratnē nopūsties, kā var tik kļūdaini rakstīt. Tā ir katra attieksme pret savu valodu. Laikam taču ne tikai pagājušajā un šajā gadsimtā, bet arī jaunlatviešu laikos izskanēja satraukums par latviešu valodu, vārdu rakstību. Tam tā arī jābūt – par valodu ikkatram jātur rūpe. Tā jāmācās visu mūžu.
I.Šlāpins “Pasaka par vārdu” raksta: “ Cilvēki tiekoties gvelž un melš, triec jokus un tērgā, ne tikvien muti dzisina, bet arī mēli deldē bez savas jēgas. Palikdami divatā, tie savukārt bubina un dudina, un žūžina, maigi dvesdami niekus, līdz rīta gaismiņa aust. Uzrodas tādi, kas jau ar pirmajiem gaiļiem tarkšķ par deviņiem mēmiem, citi kā negudri čugunu lej un vāvuļo tirgus laukumos. Cits caur citu tautas sapulcēs tie vaukšķēdami un svepstēdami aizgūtnēm tervelē un vetelē, it kā būtu no ķēdes norāvušies, it kā no Mēness nokrituši.” Vai latviešu valoda nav skaista!
Komentāri