Vērojot notiekošo, aizvien biežāk jāteic, ka tas atgādina reklāmas saukli “divi vienā” – proti, no vienas puses, cilvēki dusmojas un uztraucas par brīvības ierobežošanu, par to, ka kāds viņu vietā lemj, ko viņi drīkst darīt un uz kurieni drīkst doties. No otras puses, pārmetumi valdībai, ka tā neko nedara, ka nesagādā labu dzīvi, visu nenokārto un atgādina par katra atbildību, izskan aizvien biežāk. Pirms pandēmijas valstij bieži tika pārmests, ka tā jaucas visur un ka katrs pats veido savu dzīvi, un galvenais ir tas, lai valsts netraucētu. Tagad, klausoties aizvainotajos cilvēkos, gribas jautāt, kāds īsti ir līdzsvars starp valsti, kas visu lemj un nosaka, un cilvēku, kurš savu dzīvi veido pats? Bet galvenais – kādēļ tā notiek?
Šķiet, šo “divi vienā” jeb pretrunu starp katra tiesībām un valsts atbildību pirms dažām dienām labi skaidrojis Jurija Levadas Analītiskā centra Sociālās kultūras pētījumu nodaļas vadītājs Aleksejs Levinsons rakstā, kas veltīts starptautiskajai cilvēktiesību dienai. Kā zināms, Levadas centrs Krievijā ir ievietots nekomerciālo organizāciju sarakstā, kas pilda ārzemju aģenta funkcijas. Citiem vārdiem sakot, varai centrs ir pārāk brīvdomīgs, nepilda Kremļa aizstāvju lomu.
Levinsons raksta, ka franču un amerikāņu domātāji, kuri pirms trīssimt gadiem formulēja cilvēka un pilsoņa tiesības, rakstīja par saviem laikabiedriem, ar to domājot cilvēku un pilsoni vispār. Pēc Otrā pasaules kara, kad uzvarētājas valstis ar šo savu kultūras tradīciju veidoja uzskatus un kārtību visā pasaulē, PSRS, arī kā uzvarētāja un šo valstu sabiedrotā, centās piebalsot. Tika izveidotas normas, kas attiecināmas uz jebkuru Zemes iedzīvotāju kopš tā piedzimšanas, un tika izveidota tiesa, kas sekotu šo tiesību ievērošanai, – Eiropas Cilvēktiesību tiesa.
Valstis, kuras iesaistījās šajā procesā, bija ar dažādu vēsturisko pieredzi un politisko sistēmu, ko nosacīti var nosaukt kā atšķirības starp Austrumiem un Rietumiem. PSRS nebija izveidojušās tādas indivīda tiesību aizsardzības formas kā Rietumos. Tiesa gan, Padomju Savienību centās novirzīt šajā virzienā, bet tas izdevās tikai daļēji. Vara pievienojās starptautiskajām organizācijām un līgumiem, bet vienlaikus, jau sākot ar Staļinu, centās šis tiesības īstenot savā stilā un pēc savas izpratnes. Tas nozīmēja, ka tiesības ir tikai varai.
Latvija tādā izpratnes “zonā” nodzīvoja 50 gadus, un tas ir atstājis pēdas mūsu domāšanā, tādēļ Levinsona skaidrojums, manuprāt, ir vietā, runājot par mūsu sabiedrības un arī varas izpratni jautājumos, kas skar tiesības un pienākumus. Premjers pirms pārcelšanās uz Latviju dzīves pieredzi un izglītību ir ieguvis “Rietumu zonā”, viņa aicinājumi sadarboties un būt atbildīgiem ir labi saprotami. Savukārt vairāku ministru izpratne un pieredze ir stipri atšķirīga, tādēļ noturēt kopā koalīciju brīžam izskatās kā Sīzifa darbs. Un, protams, nekļūdīgs nav neviens, arī premjers, it sevišķi situācijā, kāda Latvijā jaunākajos laikos nav pieredzēta. Turklāt politiskajos procesos, ne tikai Latvijā, interešu un naudas ietekme vienmēr ir klātesoša.
Manuprāt, mūsu pieredze, kas ir veidojusi mūsu izpratni un domāšanu, un dabiskās bailes no nezināmā, ir radījušas to tiesību un atbildības jucekli, kas šobrīd valda Latvijā. Vainīgā meklēšana neko nedos, jo vīruss Latvijā ir un protesti to neaizbiedēs. Tas nenozīmē, ka ir jāklusē un nevajadzētu atklāt kļūdas un pretrunas varas lēmumos, bet ne jau visa noliegšana kaut ko mainīs uz labu. Tādēļ saprātīgi būtu domāt par sevi un savējo drošību, lai infekcija pārstātu izplatīties. Ierobežojumi ir jāievēro un pārkāpēji jāsoda, bet naids un dusmas neko neatrisinās.
Komentāri