Partija KPV.LV 13. Saeimas vēlēšanās saņēma 16 deputātu mandātus un dēvēja sevi par vēlēšanu uzvarētāju, jo par otru, arī 16 deputātu mandātu saņēmušo Jauno konservatīvo partiju (JKP), nobalsoja mazāks vēlētāju skaits un starpība bija aptuveni 6000. Vidzemē par partijas sarakstu nobalsoja 14,3 procenti un ievēlēti tika četri deputāti: Linda Liepiņa, Aldis Blumbergs, Karina Sprūde un Ieva Krapāne. Tagad no Vidzemē ievēlētajiem frakcijā palikusi tikai Ieva Krapāne. Šobrīd partijas darbības kopsavilkums izskatās bēdīgs un liek domāt par tās iziršanu.
Partijas premjera amata kandidātam Aldim Gobzemam valdību neizdevās izveidot, drīz pēc vēlēšanām sākās frakcijas šķelšanās, un šobrīd frakcijā ir 10 deputāti.
Linda Liepiņa vispirms aizgāja no frakcijas, tad izstājās no partijas un nolika deputāta mandātu. Arī Karina Sprūde un Didzis Šmits ir aizgājuši no frakcijas. No tās un no partijas nupat izslēgts Atis Zakatistovs, pirms tam tika izslēgts arī Aldis Gobzems un Aldis Blumbergs. Pielaidi valsts noslēpumam zaudēja Ralfs Nemiro un bija spiests atkāpties no ekonomikas ministra amata. Labklājības ministres Ramonas Petravičas vērtējums iedzīvotāju vidū nav labvēlīgs, nozares darbinieki pat prasīja viņas atkāpšanos, bet iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens izpelnījās Valsts prezidenta repliku par “mutes disciplīnu”, kuras neievērošanas rezultātā ministrus varētu arī atlaist. Tikai pēc šī publiski paustā viedokļa Ģirģens pēkšņi pamanīja, ka viņa pienākumos neietilpst jebkurš valstī risināmais jautājums, bet tikai iekšlietas. Pašreizējais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs jau ir nokaitinājis daudzus Latvijas iedzīvotājus ar viņa vadītās ministrijas dīvainajiem un brīžam pilnīgi nesaprotamajiem pārdot aizliegto preču sarakstiem.
Kā zināms, decembrī notika divi partijas “restartēšanas” mēģinājumi, un pirmo no tiem bijušais ministrs Nemiro nosauca par reiderismu jeb varas sagrābšanas mēģinājumu. Pēc otrās, attālinātās, sapulces Nemiro gan attapās, ka vienīgā cerība vēl kādreiz tikt pie kāda amata ir partija. Koalīciju atbalstīt sola gan frakcija, gan trīs ārpus tās esošie deputāti un, protams, ministri, kuri negrib zaudēt savas vietas valdībā.
Vai pārmaiņas valdē un frakcijā nozīmē, ka partija tiešām ir “restartējusies” un ka tagad to vairs nevar dēvēt par populistu partiju? Uzņēmumu reģistram gan vēl jāapstiprina izmaiņas, bet, manuprāt, būtisks ir jautājums par spēju mainīt domāšanu uz izpratni par valstī un sabiedrībā notiekošajiem procesiem.
Neviens lēmums domāšanu nespēj mainīt, tādēļ neticu, ka partija spēs mainīties. Turklāt ļoti ticams, ka nopietnākais iemesls atjaunotnes centieniem bija nauda – proti, valsts finansējumus, ar kuru rīkojās partijas vadība, bet pārējie palika bešā. Tiesa gan, partijas jaunais vadītājs Rolands Millers ir izvēlējies vairākus pamatprincipus, kas, viņaprāt, acīmredzot ļautu atjaunot līdz 1,9 procentiem noslīdējušo partijas reitingu, un par to skandētāju ir kļuvis Ralfs Nemiro. Man šķiet, tie izvēlēti visai viltīgi. “Tas ir pirmām kārtām mazais uzņēmējs, mazais lauksaimnieks, kuru mēs vēlētos aizstāvēt, un tas ir mūsu tāds fundaments. Otra lieta ir tas, ka mēs nevēlamies sašķelt sabiedrību un mēs neesam tādā ziņā nacionāli noskaņoti, mēs arī redzam krievu elektorātā savas balsis. Trešā lieta ir tas, ka mēs vēlamies pasvītrot, ka mēs esam par tradicionālām ģimenēm,” pauda Nemiro. Protams, rūpēs par uzņēmējiem un zemniekiem nav nekā aplama, tikai uz esošās krīzes fona tas vairāk izskatās pēc atsevišķu nozaru vai uzņēmēju lobēšanas. Savukārt nu jau gandrīz mūžīgā cīņa par to, kura sabiedrības daļa ir pareizā un īstā, nudien krīzes laikā nav viens no galvenajiem jautājumiem.
Kopumā jāteic, ka partijā notiekošais, manuprāt, neraisa uzticību un cerības, ka uz to varēs paļauties pēc diviem gadiem 14. Saeimas vēlēšanās, ja politiskais spēks līdz tām būs saglabājies.
Komentāri