Tie ir tie divi balsti, uz kuriem pedagogs var noturēties visos gadalaikos, pārmaiņu vējos, arī paša vājumā kūstot.
Daudz pārdomu katram skolotājam par sevi un savu pedagoģisko aicinājumu atnesa ārkārtējās situācijas laiks, un šādas refleksijas rosina arī pagaidām vēl nedrošās prognozēs gaidāmais jaunā mācību gada sākums. Mani kā vecāku un ne tikai – arī kā bijušo skolnieci un studenti – par pasniedzēja sūtību un būtību lika aizdomāties vēl divas nesenās pieredzes mirkļi.
Lai gan strādāju avīzē, citu drukāto presi un mēnešrakstus ikdienā diemžēl sanāk lasīt reti, arvien biežāk aroda brāļu veikumu un atrastās pērles novērtējot tīmekļa neizsmeļamajās dzīlēs. Taču nejaušības kārtā (vai man nezināmu likumsakarību ceļā) pirms pusotras nedēļas manu darba dienu noslēdza tik ļoti sirdi sildoša ziņa, ka neradās pat šaubas – jādodas uz veikalu un jānopērk tas žurnāls “Ir”, jo tā 22.numurā nodrukāta intervija ar bijušo Latvijas Universitātes un pēcāk Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēju Gunāru Bīberu, leģendāru personību vairākām studentu paaudzēm. Tas tā aizķēra, jo ir pasniedzēji, par kuriem ik pa laikam aizdomājies un kuru viedokli labprāt dzirdētu vēl, ja vien būtu tā vara laiku griezt pēc sava prāta. Un teju 90 gadu vecais profesors tieši tāds ir. G.Bībers nu jau gandrīz dekādi kā auditorijas priekšā neiziet, taču – kā teic intervijas autore Laura Dumbre – “joprojām šķiļ domu un viedokļu zibeņus”. Spēja izcelt gaismā iepriekš nepamanītus paradoksus, izteikties līdz detaļai nepārprotami un ar visām maņām sajust jauniešu auditorijas mentālās kustības ir tie āķi, aiz kā aizķērusies studentu mīlestība. Taču šajā sarunā rodamas divas viņa atziņas par pedagoģisko darbu, kuras pašas par sevi nav negaidītas, tomēr vērā ņemamas – izgājušas pārbaudi vairāk nekā 50 gadu praksē.
“Skolotājs ir aicinājuma profesija.” Tāda ir viena atziņa. Var censties atbilst kanoniem un izpildīt prasības, tomēr ir cilvēki, kas nav dzimuši šai misijai. “Mūsdienu jauniešus ļoti lamā, bet viņi nav to pelnījuši. Ar viņiem tikai citādi jārunā, pasniedzējiem jābūt elastīgākiem un jāaizpilda zināšanu robi, ja tādi ir. Kam tad domāts pasniedzējs?” Tāda ir otra. Laiki mainījušies vienmēr, un bedres starp paaudzēm arī nekur nav pazudušas, mainījušās tikai pašas paaudzes. Tas ir grūti, taču nav arguments nebūvēt tiltu pāri šīm bedrēm.
Pirms neilga laika arī atklāju sev jaunu izziņas lauku – vebinārus par taktiskām un praktiskām metodēm bērnu audzināšanā. Šo informāciju tiešsaistē un ierakstos klausās ne viena vien bērnudārza audzinātāja un skolotāji, līdz ar to piemēri nereti skar izglītības iestāžu vidi. Kaut arī jūtos guvusi vairāk pārliecības par saviem spēkiem atbalstīt atvases pirmajos soļos skolā un konfliktu risināšanā, tomēr vienlaikus šīs sarunas atvēra logu uz iepriekš pilnībā neaptvertu bērnu psiholoģisko kaujas lauku. Turklāt nenovēršamu hierarhisko cīņu, ja klases klimatu jūtīgi neuzmana pieredzējis pedagogs. Gribu tomēr ticēt, ka tādu mums ir vairākumā.
G.Bībers stāsta, ka akadēmijas darba gados dažs students atzinies – jūs bijāt pasniedzējs manai vecmāmiņai. “Nezināju, smieties vai raudāt.” Cienījamais profesors solījis, ka viņa mazbērnus gan vairs nemācīšot. “Nedrīkst tik ilgi strādāt pedagoģijā.” Manuprāt, drīkst – ar aicinājumu un elastību.
Komentāri